[AR - BE - CS - DE - EN - ES - FR - IT - HE - HU - LA - LV - PT - SW - ZH]
PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI DOGMATISKĀ KONSTITŪCIJA PAR DIEVIŠĶO ATKLĀSMI DEI VERBUM IEVADS 1. Dievbijīgi ieklausoties Dieva Vārdā un uzticīgi to sludinot, svētais Koncils paklausa šiem svētā Jāņa sacītajiem vārdiem: “Mēs jums pasludinām mūžīgo dzīvi, kas bija pie Tēva un mums parādījās, – to, ko redzējām un dzirdējām, mēs jums pasludinām, lai arī jūs būtu kopībā ar mums. Bet mēs esam kopībā ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu.” (1 Jņ 1, 2–3) Tāpēc, sekojot Tridentas un Vatikāna I koncila piemēram, šis Koncils vēlas izklāstīt patieso doktrīnu par dievišķo Atklāsmi un tās tālāknodošanu, lai visa pasaule, izdzirdot pestīšanas vēsti, ticētu, ticot cerētu un cerot mīlētu.[1] I NODAĻA ATKLĀSME (Atklāsmes būtība) 2. Savā labestībā un gudrībā Dievs ir vēlējies atklāt pats sevi un darīt zināmu savas gribas noslēpumu (sal. Ef 1, 9), saskaņā ar kuru cilvēkiem caur Kristu, iemiesoto Vārdu, Svētajā Garā ir pieejams Tēvs un viņi kļūst līdzdalīgi dievišķajā dabā (sal. Ef 2, 18; 2 Pēt 1, 4). Ar šo Atklāsmi neredzamais Dievs savā mīlestības pārpilnībā (sal. Kol 1, 15; 1 Tim 1, 17) vēršas pie cilvēkiem kā pie saviem draugiem (sal. Izc 33, 11; Jņ 15, 14–15) un sarunājas ar viņiem (sal. Bar 3, 38), lai tos aicinātu uz kopību ar sevi un uzņemtu šajā kopībā. Šis Atklāsmes process norisinās darbos un vārdos, kas ir savstarpēji cieši saistīti, tā ka pestīšanas vēsturē veiktie Dieva darbi atklāj un apstiprina doktrīnu un vārdos ietvertās patiesības, bet vārdi sludina darbus un izgaismo tajos ietverto noslēpumu. Dziļā patiesība, ko šī Atklāsme dara zināmu par Dievu un cilvēka pestīšanu, mums atmirdz Kristū, kas vienlaikus ir visas Atklāsmes Vidutājs un Pilnība[2]. (Sagatavošana evaņģēliskajai Atklāsmei) 3. Dievs, kas ar Vārdu visu ir radījis un uztur (sal. Jņ 1, 3), cilvēkiem pastāvīgi sniedz liecību par sevi (sal. Rom 1, 19–20) ar tā, ko radījis, starpniecību; turklāt, vēlēdamies atvērt ceļu, kas ved uz pestīšanu, kura dāvāta no augšienes, Viņš jau no iesākuma sevi atklāja mūsu pirmvecākiem. Pēc viņu grēkā krišanas tiem apsolot pestīšanu, Viņš tiem deva cerību tikt glābtiem (sal. Rad 3, 15) un pastāvīgi rūpējās par cilvēci, lai dāvātu mūžīgo dzīvi tiem, kas, neatlaidīgi pastāvot labajā, tiecas iemantot pestīšanu (sal. Rom 2, 6–7). Noteiktajā laikā Viņš aicināja Ābrahamu, lai darītu viņu par lielu tautu (sal. Rad 12, 2–3), kuru Viņš pēc patriarhu darbības laika ar Mozus un praviešu starpniecību audzināja, lai tā Viņu atzītu par vienīgo Dievu, kas ir dzīvs un patiess, par gādīgo Tēvu un taisnīgo Tiesnesi un lai tā gaidītu apsolīto Glābēju. Tādējādi Dievs gadsimtu gaitā gatavoja ceļu Evaņģēlijam. (Jēzus Kristus – Atklāsmes pilnība) 4. Pēc tam, kad daudzkārt un dažādos veidos Dievs bija runājis ar praviešu starpniecību, Viņš “pēdējās dienās uz mums ir runājis caur savu Dēlu” (Ebr 1, 1–2). Viņš sūtīja savu Dēlu – mūžīgo Vārdu, kas apgaismo visus cilvēkus –, lai Viņš mājotu cilvēku vidū un tiem darītu zināmus Dieva būtības dziļumus (sal. Jņ 1, 1–18). Tātad Jēzus Kristus, iemiesotais Vārds, “cilvēks, kas sūtīts pie cilvēkiem”[3], ,,runā Dieva vārdus” (Jņ 3, 34) un piepilda pestīšanas darbu, kuru Tēvs Viņam bija uzticējis (sal. Jņ 5, 36; 17,4). Tāpēc Viņš, kuru redzot cilvēks redz arī Tēvu (sal. Jņ 14, 9), ar visu savu klātbūtni un pašatklāsmi vārdos un darbos, zīmēs un brīnumos, bet jo īpaši ar savu nāvi un godības pilno augšāmcelšanos un, visbeidzot, ar patiesības Gara nosūtīšanu piepilda Atklāsmi, to pabeidz un ar dievišķu liecību apstiprina, ka Dievs ir ar mums, lai mūs atbrīvotu no grēka un nāves tumsības un augšāmceltu mūžīgai dzīvei. Tātad kristīgais pestīšanas process, proti, Jaunā un galīgā derība, nekad nebeigsies, un nav vairs jāgaida kāda jauna publiska atklāsme pirms mūsu Kunga Jēzus Kristus parādīšanās godībā (sal. 1 Tim 6, 14 un Tit 2, 13). (Pieņemt Atklāsmi ar ticību) 5. Dievam, kas atklāj, pienākas “ticības paklausība” (Rom 16, 26; sal. Rom 1, 5; 2 Kor 10, 5–6), ar kuru cilvēks no brīvas gribas sevi visu Viņam uztic, “pilnīgi pakļaujot savu prātu un gribu Dievam, kas atklāj,”[4] un brīvi piekrītot Viņa dotajai Atklāsmei. Lai šāds ticības akts būtu iespējams, cilvēkam nepieciešama Dieva žēlastība, kas viņu sagatavo un viņam palīdz, un iekšējā palīdzība, ko sniedz Svētais Gars, kas skar cilvēka sirdi un pievērš to Dievam, atver viņa gara acis un dod “visiem prieku piekrist un ticēt patiesībai”[5]. Lai Atklāsmes izpratni arvien padziļinātu, Svētais Gars ar savām dāvanām ticību nemitīgi pilnveido. (Atklātā patiesība) 6. Dāvājot dievišķo Atklāsmi, Dievs ir vēlējies sevi atklāt un iepazīstināt ar sevi un savas gribas mūžīgajiem lēmumiem attiecībā uz cilvēku pestīšanu, “lai darītu viņus līdzdalīgus dievišķajos labumos, kas cilvēka prātam nav aptverami”[6]. Svētais Koncils apliecina, ka “Dievu, visu lietu pirmsākumu un galamērķi, pavisam noteikti var iepazīt ar cilvēka prāta dabisko gaismu, pamatojoties uz radītajām lietām” (sal. Rom 1, 20), bet tas māca arī to, ka, tieši pateicoties Atklāsmei, “arī pašreizējā situācijā, kādā atrodas cilvēce, visi bez kādām grūtībām, ar ciešu pārliecību un bez maldu piejaukuma var iepazīt tās dievišķās patiesības, kas kā tādas cilvēka prātam nav aptveramas”[7]. II NODAĻA DIEVIŠĶĀS ATKLĀSMES TĀLĀKNODOŠANA (Apustuļi un viņu pēcteči, Evaņģēlija sludinātāji) 7. Devis šo Atklāsmi visu tautu pestīšanai, Dievs ar tādu pašu labestību gādā, lai tā uz visiem laikiem paliktu neskarta un tiktu nodota visām paaudzēm. Tāpēc Kungs Kristus, kurā visaugstā Dieva Atklāsme rod savu piepildījumu (sal. 2 Kor 1, 20 un 3, 16–4.6), pats piepildījis un ar savu muti sludinājis Evaņģēliju, kuru pirms tam bija apsolījuši pravieši, pavēlēja, lai apustuļi, sniedzot dievišķās dāvanas, visiem to sludina kā ikvienas pestījošās patiesības un visu morālisko normu avotu[8]. Šo uzdevumu apustuļi uzticīgi izpildīja, ar mutvārdu sludināšanu, piemēriem un iedibinājumiem nododot tālāk gan to, ko viņi bija saņēmuši, dzirdot Kristus sacīto, dzīvojot kopā ar Viņu un redzot Viņa darbus, gan arī to, ko bija saņēmuši no Svētā Gara. Kristus pavēli uzticīgi pildīja arī apustuļi un viņu lokam piederīgie cilvēki, kuri, Svētā Gara iedvesmoti, rakstiski fiksēja pestīšanas vēsti.[9] Lai Evaņģēlijs Baznīcā vienmēr tiktu saglabāts neskarts un dzīvs, apustuļi par saviem pēctečiem iecēla bīskapus, kam “uzticēja savu mācīšanas uzdevumu”.[10] Tādējādi šī svētā Tradīcija un Svētie Raksti – gan Vecā, gan Jaunā Derība – ir kā spogulis, kurā svētceļojošā Baznīca kontemplē Dievu, no kura tā saņem visu, līdz tā skatīs Viņu vaigu vaigā tādu, kāds Viņš ir (sal. 1 Jņ 3, 2). (Svētā Tradīcija) 8. Tāpēc apustuliskā sludināšana, kas īpašā veidā ir izklāstīta Dieva iedvesmotajās grāmatās, nepārtrauktā pēctecībā jāsaglabā līdz laiku piepildījumam. Apustuļi, nododot tālāk to, ko saņēmuši, mudina ticīgos uzticīgi glabāt tradīcijas, kuras tie no viņiem ar mutvārdu liecību vai vēstuļu palīdzību ir mācījušies (sal. 2 Tes 2,15), un cīnīties par ticību, ko tie saņēmuši reizi par visām reizēm (sal. Jūd 3)[11]. Tradīcija, kas saņemta no apustuļiem, aptver visu to, kas veicina Dieva tautas svētu dzīvi un ticības izaugsmi. Tādējādi Baznīca savā doktrīnā, dzīvē un kultā iemūžina un nodod tālāk katrai nākamajai paaudzei visu to, kas tā ir, un visu to, kam tā tic. Šī Tradīcija, kas nāk no apustuļiem, ar Svētā Gara palīdzību Baznīcā attīstās[12], jo izpratne par lietām un nodotajiem vārdiem pieaug, pateicoties gan tam, ka ticīgie tos, glabājot savā sirdī (sal. Lk 2, 19 un 51), kontemplē un tajos iedziļinās, gan dziļajai izpratnei par garīgo realitāti, ko viņi piedzīvo, gan arī pateicoties to cilvēku veiktajai sludināšanai, kuri līdz ar bīskapa pēctecību saņēmuši drošu patiesības harismu. Jo Baznīca gadsimtu gaitā pastāvīgi tiecas uz dievišķās patiesības pilnību, līdz tajā piepildīsies Dieva vārdi. Svēto Baznīcas tēvu mācība apliecina šīs Tradīcijas dzīvinošo klātbūtni, tās bagātībām ieplūstot Baznīcā, kura tic un lūdzas, konkrētāk, šīs Baznīcas darbībā un dzīvē. Pateicoties šai Tradīcijai, Baznīcai ir zināms viss svēto Grāmatu kanons un Baznīcā tiek dziļāk izprasti un pastāvīgi pauž savu iedarbību arī paši Svētie Raksti. Tādā veidā Dievs, kas reiz runājis, nepārstāj sarunāties ar sava mīļotā Dēla Līgavu, un Svētais Gars – ar kura starpniecību Evaņģēlija dzīvā balss atskan Baznīcā, lai ar Baznīcas starpniecību atskanētu pasaulē, – ievada ticīgos visā patiesībā un liek viņos pārpilnībā mājot Kristus vārdam (sal. Kol 3, 16). (Svētās Tradīcijas un Svēto Rakstu savstarpējā mijiedarbība) 9. Tātad svētā Tradīcija un Svētie Raksti ir cieši saistīti un atrodas savstarpējā mijiedarbībā – tie abi, izplūzdami no viena un tā paša dievišķā avota, savā ziņā kopā veido vienu veselumu un tiecas uz vienu un to pašu mērķi. Jo Svētie Raksti ir Dieva Vārds tikai tik daudz, cik tie Svētā Gara iedvesmā ir saglabāti rakstiski. Savukārt svētā Tradīcija Dieva Vārdu, ko Kungs Kristus un Svētais Gars uzticēja apustuļiem, visā pilnībā nodod tālāk viņu pēctečiem, lai, patiesības Gara apgaismoti, tie, sludinot šo Vārdu, to uzticīgi glabātu, skaidrotu un izplatītu. Tādējādi Baznīca savu pārliecību par visu, kas ir atklāts, gūst ne tikai no Svētajiem Rakstiem vien. Tāpēc gan Tradīcija, gan Svētie Raksti ir jāpieņem un jāgodā ar vienādu mīlestību un cieņu.[13] (Svētā Tradīcija, Svētie Raksti, Dieva tauta un maģistērijs) 10. Svētā Tradīcija un Svētie Raksti veido vienu vienīgu un svētu Dieva Vārda mantojumu, kas uzticēts Baznīcai. To pieņemdama, visa svētā tauta, vienota ar saviem ganiem, pastāvīgi paliek uzticīga apustuļu mācībai un brāļu vienotībai, maizes laušanai un lūgšanai (sal. Apd 2, 42), lai tādējādi, saglabājot, īstenojot un apliecinot tālāk nodoto ticību, rastos izcila saskaņa starp ganiem un ticīgajiem.[14] Tomēr uzdevums autentiski interpretēt rakstiski fiksēto vai tālāk nodoto Dieva Vārdu[15] ir uzticēts vienīgi Baznīcas dzīvajam maģistērijam[16], kura vara tiek īstenota Jēzus Kristus vārdā. Taču šis maģistērijs nav augstāks par Dieva Vārdu, bet tam kalpo, mācot tikai to, kas ir saņemts, jo, pateicoties saņemtajai dievišķajai sūtībai un ar Svētā Gara palīdzību tas šo Vārdu dievbijīgi klausās, svēti sargā un uzticīgi skaidro, un no šī vienīgā ticības mantojuma tas smeļ visu, kam piedāvā ticēt kā Dieva atklātam. Tātad ir skaidrs, ka svētā Tradīcija, Svētie Raksti un Baznīcas maģistērijs, pateicoties ļoti gudrai Dieva iecerei, ir tik cieši savstarpēji saistīti un vienoti, ka neviens no tiem nevar pastāvēt bez pārējiem un ka visi kopā tie katrs savā veidā un viena un tā paša Svētā Gara vadībā sekmīgi kalpo dvēseļu pestīšanai. III NODAĻA SVĒTO RAKSTU DIEVIŠĶĀ IEDVESMOTĪBA UN INTERPRETĀCIJA (Svēto Rakstu iedvesmotība un patiesums) 11. Dievišķi atklātās patiesības, kas ietvertas Svētajos Rakstos un tajos izklāstītas, ir fiksētas rakstiski Svētā Gara iedvesmā. Svētā Māte Baznīca, pamatojoties uz apustulisko ticību, kā Vecās Derības, tā arī Jaunās Derības grāmatas kopumā un ar visām to daļām uzskata par svētām un kanoniskām, jo tās ir uzrakstītas Svētā Gara iedvesmā (sal. Jņ 20, 31; 2 Tim 3, 16; 2 Pēt 1, 19–21; 3, 15–16), to autors ir Dievs un kā tādas tās ir nodotas pašai Baznīcai.[17] Svēto grāmatu sagatavošanai Dievs izvēlējās cilvēkus, kurus izmantoja, tiem paturot savas spējas un spēkus[18], tā lai viņi kā īsti autori, Dievam darbojoties viņos un ar viņu starpniecību,[19] rakstiski nodotu visu, ko Dievs gribēja, un neko citu.[20] Tā kā viss, ko pauž Dieva iedvesmotie autori jeb hagiogrāfi, ir jāuzskata par Svētā Gara izteiktu, tad jāapliecina, ka Rakstu grāmatas droši, uzticīgi un nekļūdīgi māca patiesību, kuru Dievs mūsu pestīšanas dēļ ir gribējis iekļaut Svētajos Rakstos.[21] Tāpēc “katrs Dieva iedvesmots Raksts ir noderīgs mācīšanai, atspēkošanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs un sagatavots ikvienam labam darbam” (2 Tim 3, 16–17). (Kā interpretēt Svētos Rakstus) 12. Taču, tā kā Svētajos Rakstos Dievs runāja ar cilvēku starpniecību un cilvēkiem raksturīgā veidā,[22] Svēto Rakstu skaidrotājam, lai uztvertu to, ko pats Dievs ir vēlējies mums pavēstīt, uzmanīgi jācenšas noskaidrot, ko tad patiesībā ir gribējuši teikt hagiogrāfi un ko ar viņu vārdu starpniecību mums gribējis pasacīt Dievs. Lai atklātu hagiogrāfu nodomu, ir jāņem vērā arī “literārie žanri”, jo patiesība dažādos vēsturiskos tekstos tiek pausta ļoti atšķirīgi – vai nu pravietiski, vai poētiski, vai arī izmantojot citus izteiksmes veidus. Tāpēc tam, kas interpretē Svētos Rakstus, jāmeklē tā nozīme, kuru hagiogrāfs sava laikmeta un kultūras konkrētajos apstākļos, izmantojot attiecīgajam laikam raksturīgo literāro žanru, ir vēlējies izteikt un tiešām ir izteicis.[23] Lai pareizi izprastu to, ko svētais autors ir vēlējies pateikt, pienācīgi jāņem vērā gan attiecīgajam laikam raksturīgais domāšanas veids, runas un stāstīšanas formas, gan arī cilvēku ikdienišķās saskarsmes modeļi.[24] Bet, tā kā Svētie Raksti jālasa un jāinterpretē tajā pašā Garā, kurā tie tika uzrakstīti[25], tad, lai pareizi izprastu svēto tekstu jēgu, ne mazāka uzmanība jāveltī visu Rakstu saturam un vienotībai, ņemot vērā visas Baznīcas dzīvo Tradīciju un ticības analoģiju. Saskaņā ar iepriekšminētajiem noteikumiem ekseģētiem jāveltī pūles tam, lai dziļāk izprastu un skaidrotu Svēto Rakstu nozīmi, tā lai, pateicoties viņu savā ziņā jau iepriekš sagatavotajiem pētījumiem, varētu nobriest Baznīcas spriedums. Visbeidzot, viss, kas attiecas uz Rakstu skaidrošanas veidu, ir pakļauts spriedumam, kuru izsaka Baznīca, kas pilda no Dieva saņemto sūtību un kalpojumu glabāt un skaidrot Dieva Vārdu.[26] (Dievišķās gudrības pielāgošanās) 13. Tātad Svētajos Rakstos, vienmēr saglabājot Dieva patiesību un svētumu, atklājas mūžīgās Gudrības apbrīnojamā “pielāgošanās”, lai “mēs aptvertu neizsakāmo Dieva labestību un to, cik ļoti Viņš, rūpējoties par mūsu dabu, ir pielāgojis savu valodu”[27]. Jo Dieva vārdi, izteikti cilvēku valodā, atgādina cilvēka runu, tāpat kā reiz mūžīgā Tēva Vārds, pieņemdams cilvēka miesu ar tās vājībām, kļuva līdzīgs cilvēkiem. IV NODAĻA VECĀ DERĪBA (Pestīšanas vēsture Vecās Derības grāmatās) 14. Mīlošais Dievs, savā gādībā iecerēdams un gatavodams visas cilvēces pestīšanu, ar īpašu nodomu izraudzījās sev tautu, kurai varētu uzticēt apsolījumus. Vispirms Viņš noslēdz derību ar Ābrahamu (sal. Rad 15, 18), tad, izmantojot Mozus starpniecību, ar Izraēļa tautu (sal. Izc 24, 8). Tautai, ko Dievs bija izvēlējies, Viņš vārdos un darbos sevi atklāja kā vienīgo, patieso un dzīvo Dievu, lai Izraēlis gūtu pieredzi par to, kādi ir Dieva ceļi pie cilvēkiem, un lai, pateicoties Dievam, kas pats runā ar praviešu starpniecību, Izraēlis no dienas dienā arvien dziļāk un skaidrāk tos izprastu un arvien plašāk ar tiem iepazīstinātu citas tautas (sal. Ps 21, 28–29; 95, l–3; Is 2, 1–4; Jer 3, 17). Pestīšanas process, ko jau iepriekš bija vēstījuši, par ko bija stāstījuši un ko bija izskaidrojuši svētie autori, Vecās Derības grāmatās skaidri atklājas kā patiess Dieva Vārds. Tāpēc šīm dievišķi iedvesmotajām grāmatām ir nepārejoša vērtība: “Jo viss, kas ir uzrakstīts, ir rakstīts mūsu pamācīšanai, lai mēs pacietībā un Rakstu iepriecinājumā smeltos cerību.” (Rom 15, 4) (Vecās Derības nozīme kristiešiem) 15. Vecās Derības pestīšanas process vispirms bija vērsts uz to, lai sagatavotu visu cilvēku Pestītāja Kristus un Viņa mesiāniskās Valstības atnākšanu, to pravietiski pasludinātu (sal. Lk 24, 44; Jņ 5, 39; 1 Pēt 1, 10) un uz to norādītu, izmantojot dažādus pirmtēlus (sal. 1 Kor 10, 11). Atkarībā no situācijas, kādā cilvēce atradās pirms Kristus iedibinātās pestīšanas laikiem, Vecās Derības grāmatas visiem dod iespēju iepazīt Dievu un cilvēku, kā arī veidu, kādā taisnīgais un žēlsirdīgais Dievs darbojas cilvēku labā. Lai gan šajās grāmatās ir ietvertas arī nepilnīgas un pārejošas lietas, tās tomēr atklāj īstu dievišķo pedagoģiju[28]. Tāpēc Kristum ticīgajiem šīs grāmatas ar godbijību jāpieņem – tajās ir pausta dziļa Dieva apziņa un ietvertas cildenas mācības par Dievu, svētīga gudrība par cilvēka dzīvi un apbrīnojama lūgšanu krātuve; tajās ir apslēpts mūsu pestīšanas noslēpums. (Vecās un Jaunās Derības vienība) 16. Dievs, kas ir gan vienas, gan otras Derības grāmatas iedvesmotājs un autors, ar gudrību izkārtojis tā, lai Jaunā Derība tiktu apslēpta Vecajā un Vecā Derība tiktu atklāta Jaunajā[29]. Jo, kaut arī Kristus savās asinīs nodibināja Jauno derību, tomēr Vecās Derības grāmatas, kuras tika pilnībā uzņemtas Evaņģēlija vēstī[30], savu pilnīgo nozīmi iegūst un pauž Jaunajā Derībā (sal. Mt 5, 17; Lk 24, 27; Rom 16, 25–26; 2 Kor 3, 14–16), ko savukārt izgaismo un izskaidro. V NODAĻA JAUNĀ DERĪBA (Jaunās Derības pārākums) 17. Dieva Vārds, kas ir dievišķs spēks ikviena ticīga cilvēka pestīšanai (sal. Rom 1, 16), Jaunās Derības tekstos atklājas un izpaužas īpašā veidā. Laikiem piepildoties (sal. Gal 4, 4), Vārds tapa miesa un dzīvoja starp mums, pilns žēlastības un patiesības (sal. Jņ 1, 14). Kristus nodibināja Dieva valstību virs zemes, vārdos un darbos atklāja savu Tēvu un sevi, bet ar savu nāvi, augšāmcelšanos un godības pilno uzkāpšanu debesīs, kā arī ar Svētā Gara nosūtīšanu piepildīja savu darbu. Pacelts no zemes, Viņš visus cilvēkus pievelk pie sevis (sal. Jņ 12, 32) – Viņam vienīgajam ir mūžīgās dzīves vārdi (sal. Jņ 6, 68). Citām paaudzēm šis noslēpums netika atklāts tādā veidā, kā tagad tas ir atklāts Svētajā Garā Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem (sal. Ef 3, 4–6), lai tie sludinātu Evaņģēliju, modinātu ticību uz Jēzu – Kristu un Kungu – un pulcinātu Baznīcu. Par šīm norisēm Jaunās Derības teksti sniedz pastāvīgu un dievišķu liecību. (Evaņģēliju apustuliskā izcelsme) 18. Nevienam nav šaubu par to, ka starp visiem Rakstiem, arī tiem, kas iekļauti Jaunajā Derībā, vislielākā nozīme ir evaņģēlijiem, jo tie ir galvenā liecība par cilvēktapušā Vārda, mūsu Pestītāja, dzīvi un mācību. Baznīca vienmēr un visur ir apliecinājusi un apliecina, ka četriem evaņģēlijiem ir apustuliska izcelsme, jo to, ko apustuļi sludināja pēc Kristus pavēles, vēlāk viņi paši un viņu lokam piederīgie vīri Svētā Gara iedvesmā mums nodeva rakstveidā kā ticības pamatu – proti, četrkārtīgo Evaņģēliju, ko izklāstījis Matejs, Marks, Lūkass un Jānis.[31] (Evaņģēliju vēsturiskums) 19. Svētā Māte Baznīca stingri un nepārtraukti ir pastāvējusi un pastāv pie tā, ka četri minētie evaņģēliji, kuru vēsturiskumu tā bez iebildumiem apstiprina, uzticīgi atklāj to, ko Jēzus, Dieva Dēls, dzīvodams starp cilvēkiem, patiešām ir darījis un mācījis viņu pestīšanas labā līdz dienai, kurā Viņš tika uzņemts debesīs (sal. Apd 1, 1–2). To, ko Kungs bija sacījis un darījis, apustuļi pēc Viņa debesīs uzņemšanas nodeva tālāk saviem klausītājiem jau ar to padziļināto izpratni, ar kuru viņi paši, Kristus pagodināšanas notikumu mācīti un Patiesības Gara apgaismoti[32], bija apveltīti[33]. Svētie autori ir sarakstījuši četrus evaņģēlijus, dažus elementus izvēloties no plašā materiāla, kas bija līdz tiem nonācis vai nu mutvārdos, vai jau rakstveidā, savukārt citus apkopojot vai izskaidrojot atkarībā no Baznīcas kopienu situācijas un saglabājot sludināšanas formu tādā veidā, lai vienmēr mums par Jēzu vēstītu tikai patiesas un īstenas lietas.[34] Jo viņu nodoms, pierakstot vai nu to, ko paši atcerējās, vai izmantojot to cilvēku liecības, kuri “jau no paša sākuma bija Vārda aculiecinieki un kalpi”, ir, lai mēs pārliecinātos par tās mācības “patiesību”, kurā esam mācīti (sal. Lk 1, 2–4). (Pārējie Jaunās Derības teksti) 20. Kopā ar minētajiem četriem evaņģēlijiem Jaunās Derības kanons ietver arī svētā Pāvila vēstules un citus apustuliskos tekstus, kas sarakstīti Svētā Gara iedvesmā. Tajos saskaņā ar Dieva gudrības pilno nodomu ir apstiprināts tas, kas attiecas uz Kristu, mūsu Kungu, kā arī pilnīgāk atklāta Viņa patiesā mācība, pasludināts Kristus dievišķā darba pestīšanu nesošais spēks, stāstīts par Baznīcas aizsākumiem un apbrīnojamo izplatīšanos un jau iepriekš pasludināts tās godības pilnais piepildījums. Jo Kungs Jēzus, kā to bija solījis, nepameta savus apustuļus (sal. Mt 28, 20) un viņiem atsūtīja Garu Iepriecinātāju, lai Viņš tos ievestu patiesības pilnībā (sal. Jņ 16, 13). VI NODAĻA SVĒTIE RAKSTI BAZNĪCAS DZĪVĒ (Svēto Rakstu nozīmīgums Baznīcai) 21. Baznīca Svētos Rakstus vienmēr ir godinājusi tāpat kā Kunga Miesu, jo nemitīgi, it īpaši svētajā Liturģijā, tā saņem dzīvības Maizi no Dieva Vārda galda un Kristus Miesas galda un sniedz to ticīgajiem. Baznīca Svētos Rakstus kopā ar svēto Tradīciju vienmēr ir atzinusi un atzīst par savas ticības visaugstāko likumu, jo tie, Dieva iedvesmoti un reizi par visām reizēm fiksēti rakstiski, sniedz paša Dieva Vārdu un praviešu un apustuļu vārdos ļauj izskanēt Svētā Gara balsij. Tātad visai Baznīcas sludināšanai tāpat kā kristīgajai reliģijai jātiek saskaņotai ar Svētajiem Rakstiem, tajos gūstot garīgo barību. Jo svētajās Grāmatās Tēvs, kas ir Debesīs, ar lielu mīlestību nāk pretī saviem bērniem un sarunājas ar viņiem. Bet spēks un vara, kas piemīt Dieva Vārdam, ir tik lieli, ka Baznīcai šis Vārds kļūst par balstu un stiprumu, bet Baznīcas bērniem – par ticības spēku, dvēseles uzturu, tīru un neizsīkstošu garīgās dzīves avotu. Tāpēc Svētajiem Rakstiem pilnībā atbilst šie vārdi: “Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs” (Ebr 4, 12), tas “spēj celt un dot mantojumu ar visiem svētajiem” (Apd 20, 32; sal. 1 Tes 2, 13). (Nepieciešamība pēc atbilstošiem un pareiziem tulkojumiem) 22. Svētajiem Rakstiem jābūt plaši pieejamiem visiem Kristum ticīgajiem. Tāpēc jau kopš pašiem pirmsākumiem Baznīca pieņēma ļoti seno Vecās Derības tulkojumu grieķu valodā, kas tiek saukts par Septuagintu. Baznīca vienmēr ar cieņu ir izturējusies pret citiem Svēto Rakstu tulkojumiem Austrumu un Rietumu Baznīcā, it īpaši pret tā saukto Vulgātu. Bet, tā kā Dieva Vārdam visos laikos jābūt pieejamam, Baznīca ar mātišķu gādību rūpējas par to, lai dažādās valodās tiktu izstrādāti atbilstoši un precīzi tulkojumi, dodot priekšroku tulkošanai no svēto Grāmatu oriģināltekstiem. Ja ar Baznīcas vadības atļauju atbilstošos apstākļos šis darbs tiek veikts sadarbībā ar šķirtajiem brāļiem, tad šo tulkojumu varēs izmantot visi kristieši. (Katoļu teologu apustuliskais uzdevums) 23. Baznīca, iemiesotā Vārda Līgava, Svētā Gara pamācīta, cenšas ik dienas dziļāk izprast Svētos Rakstus, lai ar dievišķajiem vārdiem pastāvīgi sniegtu uzturu saviem bērniem. Tāpēc tā pamatoti veicina gan Austrumu, gan Rietumu Baznīcas tēvu, kā arī svētās liturģijas studijas. Katoļu ekseģētiem un arī visiem citiem, kas sevi veltījuši svētās teoloģijas studijām, ar degsmi jāapvieno spēki un Baznīcas maģistērija uzraudzībā, izmantojot piemērotas metodes, jācenšas pētīt un skaidrot Svētos Rakstus, tā lai pēc iespējas lielāks dievišķā Vārda kalpu skaits spētu Dieva tautai sekmīgi sniegt šo Rakstu barību, kas apgaismo prātu, stiprina gribu un cilvēku sirdī iededz Dieva mīlestību.[35] Visus tos Baznīcas bērnus, kas sevi veltījuši Bībeles studijām, svētais Koncils mudina ik dienas ar atjaunotiem spēkiem un saskaņā ar Baznīcas garu dedzīgi turpināt un novest līdz galam veiksmīgi uzsākto darbu.[36] (Svētie Raksti un teoloģija) 24. Nemainīgs svētās teoloģijas pamats ir rakstītais Dieva Vārds, cieši vienots ar svēto Tradīciju. Tajā teoloģija nostiprinās, rodot ļoti lielu spēku, un nemitīgi atjaunojas, ticības gaismā izpētot visu patiesību, kas apslēpta Kristus noslēpumā. Svētie Raksti ietver Dieva Vārdu, un, tā kā tie ir iedvesmoti, tie patiešām ir šis Vārds. Lai Svēto Rakstu izpēte tāpēc ir svētās teoloģijas dvēsele![37] Kalpošanai ar vārdu, tas ir, pastorālajai sludināšanai, katehēzei un visai kristīgajai izglītošanai, kurā īpaša vieta ierādāma liturģiskajai homīlijai, šajos Rakstu vārdos jārod veselīgs uzturs un svētīgs spēks. (Ieteikums lasīt Svētos Rakstus) 25. Tāpēc visam klēram un vispirms jau Kristus priesteriem un tiem, kuri, būdami diakoni vai katehēti, ir likumīgi Vārda kalpi, ir cieši jāturas pie Svētajiem Rakstiem, uzcītīgi un rūpīgi tos lasot un padziļināti studējot, lai neviens no tiem nekļūtu par “tukšu Dieva Vārda sludinātāju, kas to dara ārēji, iekšēji tajā neieklausoties”[38]. Turklāt viņiem neizmērojami lielajās dievišķā Vārda bagātībās jādalās ar ticīgajiem, kas tiem uzticēti, it īpaši svētās Liturģijas laikā. Tāpat svētais Koncils neatlaidīgi un īpašā veidā mudina visus Kristum ticīgos, īpaši klosterļaudis, lai, bieži lasot dievišķos Rakstus, tie sasniegtu “Kristus Jēzus pazīšanas visaugstāko vērtību” (Flp 3, 8). “Patiešām, nezināt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu.”[39] Lai viņi labprāt tuvojas svētajam tekstam vai nu svētajā Liturģijā, kas ir dievišķo vārdu piesātināta, vai arī dievbijīgā lasīšanā, vai piedaloties atbilstošās lekcijās, vai izmantojot citus palīglīdzekļus, kas ar Baznīcas ganu piekrišanu un rūpēm mūsdienās it visur izplatās uzslavas cienīgā veidā. Taču viņiem būtu jāatceras tas, ka lūgšanai jāpavada Svēto Rakstu lasīšana, lai starp Dievu un cilvēku rastos dialogs, jo “lūgšanā mēs Viņu uzrunājam, bet, lasot dievišķos pravietojumus, mēs Viņā klausāmies”.[40] Svētajiem bīskapiem, “kuri glabā apustulisko mācību”[41], ir jāmāca viņiem uzticētie ticīgie ļaudis pareizi izmantot dievišķās Grāmatas, īpaši Jauno Derību, bet pirmām kārtām evaņģēlijus. To var darīt, izmantojot svēto tekstu tulkojumus, kuri papildināti ar nepieciešamiem un atbilstošiem paskaidrojumiem, lai tādējādi Baznīcas bērni varētu droši un lietderīgi izmantot Svētos Rakstus un tiktu piepildīti ar šo Rakstu garu. Turklāt jāsagatavo arī tādi Svēto Rakstu izdevumi, kas būtu papildināti ar paskaidrojumiem un būtu piemēroti pat tiem, kas nav kristieši, un viņu situācijai. Lai dvēseļu gani un visi kristieši neatkarīgi no viņu statusa šos izdevumus ar dedzību un gudrību izplata. NOBEIGUMS 26. Un tā lai, lasot un pētot svētās Grāmatas, “Dieva Vārds izplatās un tiek pagodināts” (2 Tes 3, 1) un Baznīcai uzticētā Atklāsmes dārgmanta arvien vairāk piepilda cilvēku sirdi. Tieši tāpat kā Baznīcas dzīve pieaug, pateicoties pastāvīgai euharistiskā noslēpuma svinēšanai, tā arī varam cerēt, ka, arvien vairāk godinot Dieva Vārdu, kas ,,paliek uz mūžiem” (Is 40, 8; 1 Pēt 1, 23–25), notiks jauns garīgās dzīves uzplaukums. Visu šajā dogmatiskajā konstitūcijā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam. Romā, pie sv. Pētera, 1965. gada 18. novembrī. Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps (Koncila tēvu paraksti)
[1] Sal. sv. Augustīns,
De catechizandis rudibus, IV nod., 8, PL 40, 316; BA 11.
[2] Sal.
Mt 11, 27;
Jņ 1, 14 un 17; 14, 6; 17, 1–3;
2 Kor 3, 16 un 4, 6;
Ef 1, 3–14.
[3]
Vēstule Diognētam, 7, 4: Funk,
Patres Apostolici, I, 403. lpp.; SC 33.
[4] Vatikāna I koncils, Dogm. konst.
Dei Filius, 3. nod.: D. 1789 (3008).
[5] Oranžas II koncils, 7. kan.: D. 180 (377); Vatikāna I koncils,
turpat, D. 1791 (3010).
[6] Vatikāna I koncils, Dogm. konst.
Dei Filius, 2.
nod.: D. 1786 (3005).
[7]
Turpat, D. 1785–1786 (3004 un 3005).
[8] Sal.
Mt 28, 19–20 un
Mk 16, 15; Tridentas koncils, 4. ses., Dekr.
De canonicis Scripturis, D. 783 (1501).
[9] Sal. Tridentas koncils,
turpat. Vatikāna I koncils, 3. ses., Dogm. konst.
Dei Filius, 2. nod.: D. 1787 (3006).
[10] Sv. Irenejs no Lionas,
Adversus haereses,
III, 3, 1: PG 7, 848; SC 211.
[11] Sal. Nīkajas II koncils, D. 303 (602); Konstantinopoles IV koncils, 10. ses., 1. kan., D. 336 (650–652).
[12] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst.
Dei Filius 4. nod.: D. 1800 (3020).
[13] Sal. Tridentas koncils, Dekr.
De canonicis Scripturis, D. 783 (1501).
[14] Sal. Pijs XII, Apust. konst.
Munificentissimus Deus, 1950. g. 1. novembris: AAS 42 (1950), 756. lpp., atsaucoties uz sv. Kipriāna vārdiem,
Epist.,
66, 8: CSEL (Hartel) 3, 2, 733. lpp.: “Baznīca ir tauta, kas vienota ar priesteri, un ganāmpulks, kas saistīts ar savu ganu.”
[15] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst.
Dei Filius, 3. nod.: D. 1792 (3011).
[16] Sal. Pijs XII, Enc.
Humani generis, 1950. g. 12. augusts: AAS 42 (1950), 568.–569. lpp., D. 2314 (3886).
[17] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst.
Dei Filius, 2. nod.: D. 1787 (3006); Pontifikālā Bībeles komisija, 1915. g. 18. jūnija dekrēts: D. 2180 (3629); EB 420; Svētā Ofīcija sv. kongregācija, 1923. g. 22. decembra vēstule: EB 499.
[18] Sal. Pijs XII, Enc.
Divino afflante Spiritu, 1943. g. 30. septembris: AAS 35 (1943), 314. lpp.; EB 556.
[19]
Cilvēkā un
caur cilvēku (
in et
per hominem): sal.
Ebr 1, 1; 4, 7 (
in):
2 Sam 23, 2;
Mt 1, 22 un paralēlās vietas
(
per)
; Vatikāna I koncils,
Schema de doctr. cath., nota 9:
Coll. Lac. VII, 522.
[20] Leons XIII, Enc.
Providentissimus Deus, 1893. g. 18. novembris: Denz. 1952 (3293); EB 125.
[21] Sal. sv. Augustīns,
De Gen. ad litt. 2, 9, 20: PL 34, 270.–271.; CSEL 28, 1, 46–47;
Epist. 82, 3: PL 33, 277: CSEL 34, 2, 354. lpp.; sv. Akvīnas Toms,
De Ver. q. 12, a. 2, C.; Tridentas koncils, 6. ses., Dekr.
De canonicis Scripturis: D. 783 (1501); Leons XIII, Enc.
Providentissimus Deus, EB 121, 124, 126–127; Pijs XII, Enc.
Divino afflante Spiritu: EB 539.
[22] Sal. sv. Augustīns,
De civitate Dei, XVII, 6, 2: PL 41, 537; CSEL 40, 2, 228.
[23] Sal. sv. Augustīns,
De doctr. christ., III, 18, 26: PL 34, 75–76; CSEL 80, 95.
[24] Sal. Pijs XII,
turpat: D. 2294 (3829–3830); EB 557–562.
[25] Sal. Benedikts XV, Enc.
Spiritus Paraclitus,
1920. g. 15. septembris: EB 469; sv. Hieronims,
In Gal. 5, 19–21: PL 26, 417 A.
[26] Sal. Vatikāna I koncils, Dogm. konst.
Dei Filius, 2. nod.: D. 1788 (3007).
[27] Sv. Jānis Hrīsostoms,
In Gen. 3, 8 (hom. 17, 1): PG 53, 134. “Attemperatio”, grieķiski
synkatabasis.
[28] Sal. Pijs XI, Enc.
Mit brennender Sorge, 1937. g. 14. marts: AAS 29 (1937), 151. lpp.
[29] Sal. sv. Augustīns,
Quaest. in Hept.,
2, 73: PL 34, 623.
[30] Sal. Irenejs,
haereses,
III, 21, 3: PG 7, 950 (=25, 1; Harvey, 2, 115. lpp.); Kirils no Jeruzalemes,
Catech. 4, 35: PG 33,497; Teodors no Mopsuestijas,
In Soph. 1, 4–6: PG 66, 452 D–453 A.
[31] Sal. Irenejs,
Adversus haereses,
III, 11, 8: PG 7, 885; Sagnard, 194. lpp.
[32] Sal.
Jņ 14, 26; 16, 13.
[33] Sal.
Jņ 2, 22; 12, 16; sal. 14, 26; 16, 12–13; 7, 39.
[34] Sal. Instrukc.
Sancta Mater Ecclesia, ko publicējusi Pontifikālā padome Bībeles studiju veicināšanai: AAS 56 (1964), 715. lpp.
[35] Sal. Pijs XII, Enc.
Divino afflante Spiritu, 1943. g. 30. septembris: EB 551, 553, 567; Pontifikālā Bībeles komisija,
Instructio de S. Scriptura in Clericorum Seminariis et Religiosorum Collegiis recte docenda, 1950. g. 13. maijs: AAS 42 (1950), 495.–505. lpp.
[36] Sal. Pijs XII,
turpat:
EB 569.
[37] Sal. Leons XIII, Enc.
Providentissimus Deus, EB 114; Benedikts XV, Enc.
Spiritus Paraclitus, 1920. g. 15. septembris: EB 483.
[38] Sv. Augustīns,
Sermo 179, 1: PL 38, 966.
[39] Sv. Hieronims,
Comm. in Is., Prol.,
PL 24,17; sal. Benedikts XV, Enc.
Spiritus Paraclitus, EB 475–480; Pijs XII, Enc.
Divino afflante Spiritu, EB 544.
[40] Sv. Ambrozijs,
De officiis ministrorum, I, 20, 88: PL 16, 50.
[41] Sal. sv. Irenejs,
Adversus haereses, IV, 32, 1: PG 7, 1071 (=49,2), Harvey, 2, 255. lpp.
|