PĀVILS, BĪSKAPS, DIEVA KALPU KALPS, VIENOTĪBĀ AR SVĒTĀ
KONCILA TĒVIEM – MŪŽĪGAI PIEMIŅAI

DEKRĒTS PAR BĪSKAPU PASTORĀLAJIEM UZDEVUMIEM BAZNĪCĀ

CHRISTUS DOMINUS

IEVADS

1. Kungs Kristus, dzīvā Dieva Dēls, ir nācis, lai atpestītu savu tautu no grēkiem^[1] un svētdarītu visus cilvēkus. Kā Viņu bija sūtījis Tēvs, tā arī Viņš sūtīja savus apustuļus^[2]; Viņš tos svētdarīja, dāvājot tiem Svēto Garu, lai arī viņi šeit, virs zemes, godātu Tēvu un līdzdarbotos cilvēku pestīšanā un lai tādējādi celtu Kristus Miesu (sal. Ef 4, 12), kas ir Baznīca.

2. Šajā Kristus Baznīcā Romas bīskapam – Pētera pēctecim –, kam Kristus uzticējis sūtību ganīt Viņa avis, saskaņā ar dievišķo iedibinājumu ir augstākā, pilnīgā, tiešā un vispārējā vara dvēseļu aprūpē. Tāpēc kā visu ticīgo gans Romas bīskaps ir sūtīts, lai rūpētos gan par vispārējās Baznīcas kopējo labumu, gan katras atsevišķās Baznīcas labumu. Tātad viņam ir augstākā ordinārā vara pār visām Baznīcām.

Savukārt bīskapi – viņus izraudzījies Svētais Gars – ir apustuļu pēcteči, būdami dvēseļu gani.^[3] Viņi ir sūtīti, lai vienotībā ar Romas bīskapu un viņa vadībā cauri laikiem turpinātu Kristus – mūžīgā Ganītāja – darbu.^[4] Apustuļiem un viņu pēctečiem Kristus ir devis uzdevumu un varu mācīt visas tautas, svētdarīt cilvēkus patiesībā un tos vadīt. Tādējādi bīskapi, pateicoties Svētajam Garam, kas viņiem tika dots, ir kļuvuši par patiesiem un autentiskiem ticības sludinātājiem, priesteriem un ganiem.^[5]

3. Bīskapi, būdami līdzdalīgi rūpēs par visām Baznīcām, šo savu bīskapa konsekrācijā saņemto uzdevumu mācīt un vadīt^[6] pilda vienotībā ar pāvestu un viņa vadībā attiecībā uz visu Dieva Baznīcu, veidojot bīskapu kolēģiju jeb kopību.

Bīskapi šo uzdevumu pilda individuāli attiecībā uz viņiem uzticēto ganāmpulka daļu, rūpējoties par konkrētu vietējo Baznīcu vai arī dažkārt kopā ar citiem bīskapiem gādājot par dažādo vietējo Baznīcu kopējām vajadzībām. Tāpēc svētais Koncils, ņemot vērā sabiedrības apstākļus^[7], kas mūsdienās strauji mainās, vēlas precīzāk noteikt bīskapu pastorālos uzdevumus un sniedz tiem šādus norādījumus.

I NODAĻA

BĪSKAPI UN VISPĀRĒJĀ BAZNĪCA

I. Bīskapu nozīme vispārējā Baznīcā

(Bīskapu kolēģijas pilnvaras)

4. Bīskapi, pamatojoties uz sakramentālo konsekrāciju un hierarhisko vienotību ar kolēģijas galvu un locekļiem, kļūst par bīskapu kolēģijas locekļiem.^[8] “Bīskapu kārtai, kura ir apustuļu kolēģijas pēctece mācīšanā un pastorālajā vadībā un kurā tādējādi turpina pastāvēt apustuļu kolēģija, vienotībā ar Romas bīskapu, tās galvu, taču nekad bez viņa, ir augstākā un pilnīgā vara pār Baznīcu. Taču šo varu tā drīkst īstenot tikai ar Romas bīskapa piekrišanu.”^[9] Šī vara svinīgi tiek īstenota ekumeniskajā koncilā^[10], tāpēc svētais Koncils nolemj, ka visiem bīskapiem kā bīskapu kolēģijas locekļiem ir tiesības piedalīties ekumeniskajā koncilā.

“Šo koleģiālo varu vienotībā ar pāvestu var īstenot arī tie bīskapi, kas dzīvo dažādās pasaules malās, ja kolēģijas galva viņus aicina uz koleģiālu darbību vai vismaz atzīst par labu esam vai bez ierobežojumiem akceptē šo pa visu pasauli izkaisīto bīskapu kopīgo darbību, lai tādējādi tā kļūtu patiesi koleģiāla.”^[11]

(Bīskapu padome jeb sinode)

5. No dažādiem pasaules reģioniem izraudzītie bīskapi veidos, kurus noteicis vai vēl noteiks Romas pāvests, sekmīgi palīdz Baznīcas virsganam, darbojoties padomē, ko sauc par bīskapu sinodi.^[12] Šī sinode, kas pārstāv visu katoļu episkopātu, ir kā zīme tam, ka visi bīskapi hierarhiskajā vienotībā rūpējas par visu Baznīcu.^[13]

(Bīskapu rūpes par visām Baznīcām)

6. Bīskapiem kā likumīgiem apustuļu pēctečiem un bīskapu kolēģijas locekļiem vienmēr jāapzinās tas, ka viņi ir savstarpēji vienoti, un jārūpējas par visām Baznīcām, jo saskaņā ar dievišķo iedibinājumu un pienākumiem, kurus nosaka viņu apustuliskais kalpojums, ikviens no tiem kopā ar citiem bīskapiem ir atbildīgs par visu Baznīcu.^[14] Viņiem īpaši jārūpējas par tiem pasaules reģioniem, kuros Dieva Vārds vēl nav sludināts vai kuros pastāv risks, ka ticīgie – un tas galvenokārt ir priesteru trūkuma dēļ – var attālināties no kristīgās dzīves prakses vai pat zaudēt ticību.

Tāpēc bīskapiem visas pūles jāveltī tam, lai ticīgie dedzīgi atbalstītu un veicinātu evaņģelizācijas un apustulisko darbu. Turklāt bīskapiem jāgādā par to, lai tiktu sagatavoti attiecīgi kvalificēti klēra locekļi un viņu palīgi gan no ordeņļaužu, gan laju vidus darbam misiju zemēs un reģionos, kuros trūkst priesteru. Atbilstoši iespējām viņiem jārūpējas arī par to, lai daži no viņu priesteriem dotos uz šīm misiju zemēm vai diecēzēm un pastāvīgi vai vismaz noteiktu periodu tur kalpotu.

Arī attiecībā uz Baznīcas īpašuma izmantošanu bīskapiem jāpatur prātā ne tikai savas diecēzes, bet arī citu vietējo Baznīcu vajadzības, jo arī šīs Baznīcas ir vienas vienīgās Kristus Baznīcas daļa. Visbeidzot, bīskapiem pēc iespējas jācenšas palīdzēt nelaimju skartajām diecēzēm vai reģioniem.

(Atbalsts bīskapiem, kuri tiek vajāti)

7. Pirmām kārtām viņiem brāļu mīlestība un aktīvs atbalsts jāsniedz tiem bīskapiem, kuri Kristus vārda dēļ cieš netaisnību un vajāšanas un atrodas ieslodzījumā vai kuriem ir liegts veikt savu kalpojumu. Lai viņi sniedz tiem reālu un aktīvu palīdzību un atbalsta tos ar lūgšanām, tādējādi mazinot un atvieglojot savu brāļu ciešanas.

II. Bīskapi un Apustuliskais krēsls

(Bīskapu vara savā diecēzē)

8. a) Bīskapiem kā apustuļu pēctečiem viņiem uzticētajās diecēzēs per se pieder visa parastā, atbilstošā un tiešā vara, kas nepieciešama viņu pastorālā kalpojuma veikšanai. Taču tas nekad un nekādā veidā neskar Romas bīskapa varu, pamatojoties uz savu kalpojumu, noteikt, ka atsevišķi gadījumi ir viņa vai kādas citas autoritātes ziņā.

b) Ikviens diecēzes bīskaps īpašos gadījumos, izņemot tos, kurus Baznīcas augstākā vadība ir noteikusi kā piekritīgus tās kompetencei, var piešķirt atbrīvojumu no vispārējā Baznīcas likuma tiem ticīgajiem, pār kuriem viņam ir likumīga vara, ikreiz, kad, viņaprāt, atbrīvojums veicinātu ticīgo garīgo labumu.

(Romas kūrijas dikastērijas)

9. Īstenojot savu augstāko, pilnīgo un tiešo varu pār visu Baznīcu, Romas bīskaps izmanto Romas kūrijas dikastērijas, kas viņa vārdā un ar viņa autoritāti veic savus pienākumus, kalpojot Baznīcām un to iesvētītajiem ganiem.

Tomēr svētā Koncila tēvi vēlas, lai šīs dikastērijas, kas Romas bīskapam un Baznīcas ganiem ir sniegušas nozīmīgu palīdzību, tiktu reorganizētas un labāk atbilstu vajadzībām, kas saistītas ar konkrēto laikmetu, valstīm un ritiem. Īpaši tas attiecas uz dikastēriju skaitu, nosaukumu, kompetenci, darbības metodēm un darbu koordināciju.^[15] Tāpat svētā Koncila tēvi vēlas, lai, ņemot vērā bīskapu īpašo pastorālo kalpojumu, tiktu precīzāk noteikti pāvesta legātu uzdevumi.

(Struktūrvienību locekļi un personālsastāvs)

10. Tā kā šīs struktūrvienības ir izveidotas visas Baznīcas labā, vēlams, lai to locekļi, amatpersonas un konsultanti, kā arī pāvesta legāti pēc iespējas tiktu aicināti no dažādiem Baznīcas reģioniem. Tādējādi katoliskās Baznīcas dienesti un administratīvās iestādes apliecinātu to, ka šī Baznīca patiešām ir vispārēja.

Vēlams, lai par struktūrvienību locekļiem izraudzītos arī atsevišķus bīskapus, īpaši diecēžu bīskapus, kuri varētu pāvestam varētu sniegt pilnīgāku informāciju par visu Baznīcu uzskatiem, vēlmēm un vajadzībām.

Visbeidzot, Koncila tēvi uzskata, ka šīm struktūrvienībām būtu ļoti noderīgi vairāk ieklausīties lajos, kuri izceļas ar tikumiem, zināšanām un pieredzi, lai arī laji būtu sev atbilstošā veidā līdzdalīgi Baznīcas lietās.

II NODAĻA

BĪSKAPI UN VIETĒJĀS BAZNĪCAS jeb DIECĒZES

I. Diecēzes bīskapi

(Diecēzes jēdziens un bīskapa nozīme savā diecēzē)

11. Diecēze ir Dieva tautas daļa, kas uzticēta bīskapa pastorālajai aprūpei, kuru viņš veic sadarbībā ar savu prezbitēriju. Tādējādi, saistīta ar savu ganu un viņa sapulcināta Svētajā Garā ar Evaņģēlija un Euharistijas starpniecību, diecēze veido vietējo Baznīcu, kurā ir patiesi klātesoša un darbojas viena, svēta, katoliska un apustuliska Kristus Baznīca.

Ikviens bīskaps, kam ir uzticētas rūpes par vietējo Baznīcu, būdams pāvesta pakļautībā, gana savas avis Kunga vārdā kā īstais, kārtējais un tiešais gans, viņu vidū pildot savu mācīšanas, svētdarīšanas un vadīšanas uzdevumu. Tomēr bīskapam ir jāatzīst patriarhu vai citu hierarhisko autoritāšu likumīgās tiesības.^[16]

Bīskapiem savs apustuliskais kalpojums jāveic kā Kristus lieciniekiem visu cilvēku priekšā, rūpējoties ne tikai par tiem, kuri jau seko augstākajam Ganam, bet no visas sirds veltot sevi arī tiem, kuri dažādu iemeslu dēļ ir nomaldījušies no patiesības ceļa vai nepazīst Kristus Evaņģēliju un Viņa glābjošo žēlsirdību, līdz brīdim, kad visi cilvēki dzīvos “pēc visa labā, taisnīgā un patiesā” (Ef 5, 9).

(Mācīšanas uzdevums)

12. Bīskapiem, pildot savu mācīšanas uzdevumu – tas ir viens no svarīgākajiem viņu uzdevumiem^[17] –, jāsludina cilvēkiem Kristus Evaņģēlijs, Gara spēkā tos aicinot uz ticību vai nostiprinot dzīvā ticībā. Bīskapiem cilvēki visā pilnībā jāiepazīstina ar Kristus noslēpumu, tas ir, ar tām patiesībām, kuras nezināt nozīmē nepazīt pašu Kristu, un tieši tāpat tiem jāparāda Dieva atklātais ceļš, kuru ejot cilvēki godina Dievu un tādējādi arī sasniedz mūžīgo svētlaimi.^[18]

Turklāt lai bīskapi cilvēkiem māca, ka saskaņā ar Dieva, Radītāja, nodomu arī šīs zemes lietas un cilvēciskie iedibinājumi ir pakārtoti cilvēku pestīšanai un tādējādi var ievērojami veicināt Kristus Miesas celšanu.

Tāpēc viņiem jāmāca tas, ka saskaņā ar Baznīcas mācību augstu vērtējama ir gan cilvēka persona, tās brīvība un arī fiziskā dzīve, gan ģimene, tās vienotība un stabilitāte, dzīvības tālāknodošana un bērnu audzināšana, gan pilsoniskā sabiedrība ar tās likumiem un pienākumiem, gan darbs un atpūta, māksla un tehniskie izgudrojumi, gan nabadzība un pārticība. Visbeidzot, bīskapiem jāpiedāvā principi, saskaņā ar kuriem risināmi vissarežģītākie jautājumi, kas attiecas uz materiālo labumu īpašumtiesībām, to vairošanu un taisnīgu sadali, mieru un karu, kā arī brālīgām attiecībām starp visām tautām.^[19]

(Veids, kā iepazīstināt ar kristīgo doktrīnu)

13. Ar kristīgo doktrīnu bīskapiem jāiepazīstina veidā, kas atbilst konkrētajā laikmetā dzīvojošo cilvēku vajadzībām, proti, veidā, kas sasaucas ar grūtībām un jautājumiem, kuri viņus visvairāk satrauc un nomāc. Turklāt bīskapiem ne tikai pašiem šī doktrīna jāsargā, bet jāmāca arī ticīgie to aizstāvēt un izplatīt. Sludinot kristīgo doktrīnu, bīskapiem jāapliecina Baznīcas mātišķās rūpes par visiem cilvēkiem, vai tie būtu ticīgi vai neticīgi, un īpaša uzmanība jāveltī nabadzīgajiem un neaizsargātajiem, pie kuriem Kungs viņus ir sūtījis sludināt Evaņģēliju.

Tā kā Baznīcai ir jāiesaistās dialogā ar sabiedrību, kurā tā dzīvo^[20], bīskapu galvenais pienākums ir uzrunāt cilvēkus, aicināt viņus uz sarunu un to veicināt. Bet, lai šajās sarunās par pestīšanu patiesība vienmēr būtu cieši saistīta ar žēlsirdību un gudrība ar mīlestību, nepieciešams, lai tām būtu raksturīga gan skaidra valoda, pazemība un labestība, gan arī pienācīga gudrība, kurai tomēr jābūt saistītai ar uzticēšanos, kas veicina draudzību un tādējādi vieno dvēseles.^[21]

Kristīgās doktrīnas sludināšanā jāizmanto dažādi mūsdienās pieejamie līdzekļi – vispirms sprediķošana un katehēze, kam vienmēr ir galvenā nozīme, tāpat arī iepazīstināšana ar kristīgo doktrīnu skolās, augstskolās un visdažādākajās konferencēs un sanāksmēs un, visbeidzot, publisku paziņojumu sniegšana saistībā ar nozīmīgiem notikumiem, izmantojot presi un citus sabiedrības saziņas līdzekļus, kuri ir jāliek lietā, lai sludinātu Kristus Evaņģēliju.^[22]

(Katehēze)

14. Bīskapiem jāgādā par to, lai ne tikai bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, bet arī pieaugušajiem ar dedzīgu rūpību tiktu mācīts katehisms un tādējādi cilvēkos ticība, ar šo mācību apgaismota, kļūtu dzīva, apzināta un darbīga. Katehēzē jāievēro attiecīga kārtība un metodes, kurām jāatbilst ne vien mācību saturam, bet arī klausītāju domāšanas veidam, spējām, vecumam un dzīves apstākļiem, un šo mācību pamatā jābūt Svētajiem Rakstiem, Tradīcijai, liturģijai, Maģistērijam un Baznīcas dzīvei.

Bīskapiem turklāt jārūpējas par to, lai katehēti tiktu attiecīgi sagatavoti savam uzdevumam, proti, lai viņi būtu rūpīgi iepazinušies ar Baznīcas doktrīnu un viņiem būtu gan teorētiskas, gan praktiskas zināšanas psiholoģijā un pedagoģijā.

Bīskapiem jācenšas atjaunot pieaugušo katehumenātu vai to veiksmīgāk pielāgot mūsdienu apstākļiem.

(Dieva tautas svētdarīšanas uzdevums)

15. Veicot svētdarīšanas uzdevumu, bīskapiem jāatceras, ka viņi ir izraudzīti no cilvēku vidus un iecelti, lai pārstāvētu cilvēkus tajā, kas attiecas uz Dievu, un upurētu dāvanas un upurus par grēkiem. Bīskapi ir saņēmuši Ordinācijas sakramenta pilnību, un šajā bīskapiem uzticētās varas īstenošanā viņiem pakļauti ir gan prezbiteri, gan diakoni. Arī prezbiteri ir konsekrēti par īstiem Jaunās Derības priesteriem, lai būtu labi bīskapu kārtas līdzstrādnieki, savukārt diakoni ir ordinēti, lai kalpotu Dieva tautai vienotībā ar bīskapu un viņa prezbitēriju. Tātad bīskapi ir galvenie Dieva noslēpumu pārvaldnieki, kā arī visas liturģiskās dzīves organizētāji, veicinātāji un glabātāji viņiem uzticētajā Baznīcā.^[23]

Tāpēc bīskapiem visi spēki jāveltī tam, lai ticīgie Euharistijā aizvien dziļāk iepazītu un izdzīvotu Lieldienu noslēpumu, veidojot vienu Miesu, kas ir cieši saliedēta Kristus mīlestības vienotībā.^[24] Pastāvīgi lūdzoties un veicot Vārda kalpojumu (sal. Apd 6, 4), bīskapiem ir jādarbojas tā, lai visi viņa gādībai uzticētie būtu vienprātīgi lūgšanā^[25] un, pieņemot sakramentus, augtu žēlastībā un būtu uzticīgi Kunga liecinieki.

Bīskapiem kā tiem, kas vada uz pilnību, jācenšas palīdzēt augt svētumā saviem klēra locekļiem, konsekrētajām personām un lajiem – katram saskaņā ar viņu īpašo aicinājumu^[26] –, taču atceroties, ka viņu pašu pienākums ir sniegt svētuma paraugu ar mīlestību, pazemību un dzīves vienkāršību. Lai viņi vada sev uzticētās Baznīcas uz svētumu tā, ka tajās pilnībā izpaustos Kristus vispārējās Baznīcas gars. Šī iemesla dēļ viņiem pēc iespējas jāveicina tas, lai rastos aicinājumi uz priesterību, konsekrēto dzīvi, bet īpaši – misionārie aicinājumi.

(Bīskapu uzdevums vadīt un ganīt Dieva tautu)

16. Veicot tēva un ganītāja uzdevumu, bīskapiem savas tautas vidū jābūt tiem, kas kalpo^[27], labajiem ganiem, kas pazīst savas avis, kuras savukārt pazīst viņus. Lai viņi ir kā īsti tēvi, kuri mīlestības garā rūpējas par visiem un kuru autoritātei, kas saņemta no Dieva, visi vienprātīgi un ar atzinību pakļaujas. Lai bīskapi sapulcina un vada savu ganāmpulku tā, ka visi, apzinādamies savus pienākumus, dzīvotu un darbotos mīlestības kopībā.

Lai to sekmīgi varētu panākt, bīskapiem jābūt gataviem “ikkatram labam darbam” (2 Tim 2, 21), “visu paciešot izredzēto dēļ” (2 Tim 2, 10), un jāorganizē sava dzīve tā, lai tā atbilstu laikmeta vajadzībām.

Bīskapiem ar īpašu mīlestību jāizturas pret priesteriem, jo viņi uzņemas daļu bīskapu pienākumu un diendienā tos pašaizliedzīgi pilda. Bīskapiem priesteri jāuzskata par saviem dēliem un draugiem^[28], jābūt gataviem tos uzklausīt un jāizturas pret viņiem ar paļāvību un labvēlību, tādējādi sekmējot pastorālā darba norisi visā diecēzē.

Bīskapiem jārūpējas par savu priesteru garīgo, intelektuālo un materiālo situāciju, tā lai viņi varētu svēti un dievbijīgi dzīvot un uzticīgi un auglīgi pildīt savu kalpojumu. Tāpēc bīskapiem jāatbalsta institūcijas un jāorganizē tikšanās, pateicoties kurām priesteriem laiku pa laikam rodas iespēja sanākt kopā, vai tās būtu ilgstošas rekolekcijas garīgās dzīves atjaunošanai vai arī iespējas padziļināt savas zināšanas ar Baznīcu saistītajos studiju priekšmetos, īpaši Svētajos Rak­stos un teoloģijā, svarīgākajos sociālajos jautājumos, kā arī apgūt jaunas pastorālā darba metodes. Bīskapiem ar darbīgu žēlsirdību jāpalīdz tiem priesteriem, kuri atrodas tāda vai cita veida briesmās vai kuri kaut kādā ziņā nav uzticīgi pildījuši savus pienākumus.

Lai varētu sekmīgāk rūpēties par ticīgo labumu atbilstoši katra situācijai, bīskapiem jācenšas pienācīgi iepazīt viņu vajadzības konkrētajos sociālajos ap­stākļos, kādos tie dzīvo, izmantojot šim nolūkam piemērotas metodes, it īpaši socioloģiskos pētījumus. Bīskapiem jārūpējas par visiem neatkarīgi no to vecuma, kārtas, tautības un neatkarīgi no tā, vai viņi ir vietējie iedzīvotāji, ieceļotāji vai ārzemnieki. Veicot šo pastorālo aprūpi, bīskapiem jāņem vērā tas, ka viņu ticīgajiem pienākas līdzdarboties Baznīcas lietās, un jāatzīst ticīgo pienākumi un tiesības aktīvi iesaistīties Kristus Mistiskās Miesas celšanā.

Bīskapiem ar mīlestību jāizturas pret šķirtajiem brāļiem, mudinot arī ticīgos izturēties pret viņiem ar lielu laipnību un mīlestību un veicinot ekumenismu tā, kā to saprot Baznīca.^[29] Lai bīskapiem tuvi ir arī tie, kas nav kristīti, tā ka arī viņiem atmirdzētu Jēzus Kristus mīlestība, kuras liecinieki visu cilvēku priekšā ir bīskapi.

(Apustulāta īpašās formas)

17. Jāveicina dažādu apustulāta formu izmantošana, kā arī apustuliskā darba koordinācija bīskapa vadībā visā diecēzē vai atsevišķos tās apgabalos. Tas sniegs iespēju saskaņot visas iniciatīvas, kā arī dažādu katehētisko, misionāro, karitatīvo, sociālo, ģimeņu, skolu un citu pastorālo institūciju darbību. Tādējādi nepārprotamāk izpaudīsies arī diecēzes vienotība.

Īpaši jāuzsver ticīgo pienākums veikt apustulisko darbu atbilstoši savam stāvoklim un spējām. Ticīgos var aicināt iesaistīties dažādās laju apustulāta iniciatīvās, īpaši Katoliskajā akcijā, vai tās atbalstīt. Jāatbalsta un jāpilnveido arī apvienības, kuru tiešais vai netiešais mērķis ir pārdabisks, piemēram, pilnīgākas dzīves meklējumi, Kristus Evaņģēlija sludināšana visiem cilvēkiem, kristīgās doktrīnas izplatīšana, publiskā kulta attīstīšana, sociālo mērķu īstenošana, mīlestības un žēlsirdības darbu veikšana.

Apustulāta formas ir attiecīgi jāpielāgo mūsdienu vajadzībām, ņemot vērā ne tikai cilvēku garīgo un morālo situāciju, bet arī sociālos, demogrāfiskos un ekonomiskos apstākļus. Šī mērķa sekmīgu un auglīgu īstenošanu īpaši veicina pastorālās socioloģijas institūtu veiktie pētījumi reliģijas un sociālajā jomā, kuru izmantošana tiek īpaši ieteikta.

(Rūpes par īpašām ticīgo grupām)

18. Īpaši jārūpējas par to ticīgo garīgo aprūpi, kuri savu dzīves apstākļu dēļ nevar pietiekami izmantot draudžu priesteru parasto pastorālo kalpojumu vai arī kuriem tas vispār nav pieejams. Tie galvenokārt ir izceļotāji, trimdinieki un bēgļi, jūrnieki un lidotāji, nomadi un tamlīdzīgas grupas. Ir jāizstrādā arī atbilstošas pas­torālās metodes to cilvēku garīgajai aprūpei, kuri atpūtas nolūkos noteiktu laika posmu pavada citās zemēs.

Bīskapu konferencēm, jo īpaši valsts mēroga konferencēm, rūpīgi jāiedziļinās aktuālākajās minēto cilvēku kategoriju problēmās un, izmantojot atbilstošus līdzekļus un institūcijas, vienprātīgi un kopīgiem spēkiem jāgādā par viņu garīgo aprūpi, ņemot vērā principus, kurus noteicis vai kurus vēl noteiks Svētais krēsls^[30],un tos pielāgojot atkarībā no konkrētās vietas, laika un personām.

(Bīskapu brīvība un attiecības ar laicīgo varu)

19. Savā apustuliskajā kalpojumā, kura mērķis ir dvēseļu pestīšana, bīskapi per se ir pilnīgi brīvi un neatkarīgi no jebkādas civilās varas. Tāpēc nav pieļaujams, ka viņiem tieši vai netieši traucē veikt ekleziālo kalpojumu vai arī liedz brīvi sazināties ar Apustulisko krēslu un citām Baznīcas autoritātēm vai saviem padotajiem.

Rūpēdamies par sava ganāmpulka garīgo labumu, bīskapi, bez šaubām, veicina arī sociālo un pilsonisko progresu un labklājību. Šī mērķa labad atbilstoši saviem pienākumiem viņi sadarbojas ar civilo varu un, kā tas bīskapiem pienākas, mudina ievērot taisnīgus likumus un respektēt likumīgo varu.

(Brīvība iecelt bīskapus)

20. Tā kā bīskapu apustulisko kalpojumu ir iedibinājis Kungs Kristus un tā mērķis ir garīgs un pārdabisks, tad svētais ekumeniskais Koncils nosaka to, ka tiesības izvirzīt bīskapa kandidātu un iecelt bīskapu ir tikai kompetentai Baznīcas autoritātei un ka šīs tiesības ir īpašas un per se ekskluzīvas.

Tāpēc, lai pienācīgi aizstāvētu Baznīcas brīvību un sekmīgāk veicinātu ticīgo labumu, svētais Koncils vēlas, lai turpmāk civilajai varai vairs nebūtu nekādu tiesību vai priekšrocību izvēlēties, izvirzīt un ieteikt bīskapu kandidātus. Savukārt civilās varas pārstāvji, kuru labvēlīgo nostāju pret Baznīcu svētais Koncils novērtē ar pateicību un cieņu, tiek laipni aicināti pēc sazināšanās ar Svēto krēslu brīvprātīgi atteikties no tiesībām un privilēģijām, kuras pašlaik ir civilajai varai saskaņā ar kādu vienošanos vai ieražu.

(Bīskapu atteikšanās no amata)

21. Tā kā bīskapu pastorālais kalpojums ir ļoti svarīgs un atbildīgs, gadījumos, kad cienījama vecuma vai cita nopietna iemesla dēļ diecēžu bīskapi un citas tiem juridiski pielīdzinātas personas vairs nespēj tikt galā ar saviem pienākumiem, viņi tiek ļoti lūgti iesniegt atlūgumu vai nu pēc savas iniciatīvas, vai pēc kompetentas autoritātes ierosinājuma. Ja kompetentā autoritāte šo atlūgumu pieņem, tai ir jāparūpējas par to, lai personas, kas atkāpušās no amata, tiktu pienācīgi nodrošinātas ar visu nepieciešamo, kā arī tiktu atzītas viņu īpašās tiesības.

II. Diecēžu robežas

(Nepieciešamība pārskatīt diecēžu robežas)

22. Lai diecēze varētu īstenot savu mērķi, vispirms nepieciešams, lai Dieva tautas daļā, kas ir piederīga šai diecēzei, skaidri izpaustos Baznīcas būtība. Otrkārt, nepieciešams, lai bīskapi diecēzēs varētu sekmīgi pildīt savu pastorālo kalpojumu, un, treškārt, lai darbs Dieva tautas pestīšanas labā tajās noritētu pēc iespējas pilnīgāk.

Tāpēc pienācīgi nosakāmas diecēžu teritoriālās robežas un racionāli jāveic klēra norīkošana un materiālo resursu sadale, paturot prātā ar apustulātu saistītās vajadzības. Tas viss nāks par labu ne tikai attiecīgajiem garīdzniekiem un ticīgajiem, bet arī visai katoliskajai Baznīcai.

Tāpēc svētais Koncils pasludina, ka gadījumos, kad tas nepieciešams dvēseļu labuma dēļ, ir apdomīgi un pēc iespējas drīzāk jāpārskata diecēžu robežas un jāveic tajās atbilstošas izmaiņas. Diecēzes var sadalīt, šķirt vai apvienot, var mainīt to robežas un noteikt piemērotāko vietu bīskapa rezidencei, kā arī mainīt to iekšējo struktūru, it sevišķi tad, ja diecēzēs ietilpst lielpilsētas.

(Galvenie principi diecēžu robežu noteikšanā )

23. Pārskatot diecēžu robežas, vispirms jānodrošina katras diecēzes organiskā vienotība attiecībā uz personām, pienākumiem un institūcijām, tā lai diecēze būtu dzīvotspējīgs organisms. Katrā atsevišķajā gadījumā pēc rūpīgas visu apstākļu izpētes ir jāņem vērā šādi vispārēji kritēriji:

1) Nosakot diecēžu robežas, pēc iespējas jāņem vērā Dieva tautas daudzveidīgais sastāvs, jo tas var ievērojami sekmēt pastorālo darbu. Vienlaikus jārūpējas par to, lai pēc iespējas saglabātos vienotība starp apdzīvotajām vietām, valsts dienestiem un sabiedriskajām iestādēm, kas veido organisku struktūru. Tāpēc katras diecēzes teritorijai jābūt viengabalainai.

Nepieciešamības gadījumā jāņem vērā valsts administratīvais iedalījums un īpašie psiholoģiskie, ekonomiskie, ģeogrāfiskie vai vēsturiskie apstākļi, kas ietekmējuši cilvēkus vai konkrētus reģionus.

2) Diecēzes teritorijas lielumam un tās iedzīvotāju skaitam jābūt tādam, lai, no vienas puses, bīskaps pats, kaut arī viņam ir palīgi, varētu pildīt savus pienākumus un sistemātiski veikt pastorālās vizitācijas, pienācīgi vadīt un koordinēt visu diecēzes apustulisko darbu, bet, pats galvenais, iepazīt savus priesterus, konsekrētās personas un lajus, kuri piedalās diecēzes aktivitātēs. No otras puses, darbības jomai jābūt pietiekami plašai un jāatbilst tam, lai bīskaps un priesteri varētu visus savus spēkus veltīt kalpošanai, vienmēr paturot prātā vispārējās Baznīcas vajadzības.

3) Visbeidzot, lai pestīšanas kalpojums diecēzē noritētu auglīgāk, jāievēro šādi nosacījumi: katrā diecēzē jābūt pietiekamam skaitam garīdznieku, kuri būtu labi sagatavoti pastorālajam darbam; nedrīkst trūkt arī vietējai Baznīcai raksturīgo institūciju un organizāciju, kuru lietderība diecēzes sekmīgā pārvaldē un apustulātā ir praksē pierādīta. Visbeidzot, jāparūpējas par to, lai diecēzes rīcībā būtu personu un institūciju uzturēšanai nepieciešamie līdzekļi vai vismaz pamatota pārliecība, ka šo līdzekļu netrūks.

Šī paša iemesla dēļ teritorijās, kurās dzīvo cita rita ticīgie, diecēzes bīskapam jāgādā arī par viņu garīgajām vajadzībām vai nu ar šā rita priesteru un draudžu starpniecību, vai ar tāda episkopālā vikāra starpniecību, kuram ir attiecīgas pilnvaras vai kurš vajadzības gadījumā būtu ordinēts par bīskapu. Arī pats diecēzes bīskaps var izpildīt dažādu ritu ordinārija pienākumus. Ja īpašu iemeslu dēļ saskaņā ar Apustuliskā krēsla atzinumu tas nav iespējams, katram ritam jādibina sava hierarhija.^[31]

Tieši tāpat jāgādā arī par to ticīgo garīgo aprūpi, kuri runā citā valodā. To veic vai nu ar attiecīgajā valodā runājošu priesteru, vai ar tādu draudžu starpniecību, kurās lieto konkrēto valodu, vai ar tāda episkopālā vikāra starpniecību, kurš labi zina šo valodu un kurš vajadzības gadījumā pats varētu būtu bīskaps, kā arī citā piemērotā veidā.

(Prasība pēc bīskapu konferences viedokļa)

24. Attiecībā uz diecēžu izmaiņām vai jauninājumiem, kas minēti 22. un 23. punktā, katrai pilnvarotajai bīskapu konferencei, saglabājot Austrumu Baznīcu kārtību, šie jautājumi jāizskata attiecībā uz savu teritoriju; ja nepieciešams, tās var izmantot īpašas bīskapu komisijas palīdzību, taču vienmēr vispirms uzklausa attiecīgo provinču un apgabalu bīskapu viedokli. Pēc tam šīs konferences savus plānus un priekšlikumus iesniedz Apustuliskajam krēslam.

III. Diecēzes bīskapa līdzstrādnieki pastorālajā darbā

1) Koadjutorbīskapi un palīgbīskapi

(Koadjutorbīskapu un palīgbīskapu iecelšanas noteikumi)

25. Bīskapu pastorālais kalpojums attiecībā uz diecēzes vadīšanu jāorganizē tā, lai Kunga ganāmpulka labums vienmēr būtu galvenais apsvērums. Tieši šī iemesla dēļ nereti tiek norīkoti palīgbīskapi, jo vai nu pārāk plašās teritorijas, vai lielā iedzīvotāju skaita dēļ, vai īpašo apustulāta apstākļu vai citu iemeslu dēļ bīskaps viens pats nespēj veikt visus savus pienākumus tā, kā tas nepieciešams dvēseļu labumam. Turklāt saistībā ar kādu īpašu vajadzību dažkārt, lai palīdzētu diecēzes bīskapam, tiek iecelts koadjutorbīskaps. Šiem koadjutorbīskapiem un palīgbīskapiem jāpiešķir atbilstošas pilnvaras, lai, saglabājot nemainīgi vienotu diecēzes pārvaldi un diecēzes bīskapa autoritāti, viņu darbība būtu sekmīgāka un lai tiktu nodrošināta bīskapa amatam pienācīgā cieņa.

Tā kā koadjutorbīskapi un palīgbīskapi ir aicināti piedalīties diecēzes bīskapa darbā, tiem visi savi pienākumi jāveic pilnīgā saskaņā ar diecēzes bīskapu. Turklāt tiem vienmēr pret diecēzes bīskapu jāizturas ar cieņu un godbijību, savukārt diecēzes bīskapam koadjutorbīskapi un palīgbīskapi jāmīl kā brāļi un jāciena.

(Koadjutorbīskapu un palīgbīskapu pilnvaras)

26. Ja tas nepieciešams dvēseļu labumam, diecēzes bīskaps nedrīkst vilcināties kompetentai autoritātei lūgt vienu vai vairākus palīgbīskapus, kas diecēzei tiek iecelti bez pēctecības tiesībām.

Ja iecelšanas vēstulē par to nekas nav minēts, diecēzes bīskapam šis palīgbīskaps vai palīgbīskapi jāieceļ par ģenerālvikāriem vai vismaz episkopālajiem vikāriem. Tie ir pakļauti tikai diecēzes bīskapam, un viņam ir ieteicams ar tiem apspriesties svarīgākajos jautājumos, īpaši saistībā ar pastorālo darbu.

Ja kompetentā autoritāte nav nolēmusi citādi, palīgbīskapu pilnvaras un tiesības, kas tiem piešķirtas saskaņā ar likumu, tad, kad beidzas diecēzes bīskapa kalpojums, nezaudē spēku. Vēlams, lai gadījumā, kad bīskapa sēdeklis ir vakants, diecēzes pārvaldīšanas pienākums tiktu uzticēts palīgbīskapam, bet, ja palīgbīskapi ir vairāki, tad vienam no viņiem, izņemot gadījumus, kad ir pamatoti iemesli pieņemt citu lēmumu. Koadjutorbīskaps, kas tiek iecelts ar pēctecības tiesībām, diecēzes bīskapam vienmēr jāieceļ par savu ģenerālvikāru. Atsevišķos gadījumos kompetentā autoritāte var viņam piešķirt plašākas pilnvaras.

Lai pēc iespējas labāk gādātu par diecēzes tagadni un nākotni, diecēzes bīskapam un viņa koadjutorbīskapam ir kopīgi jāapspriež svarīgākie jautājumi.

2) Diecēzes kūrija un padomes

(Diecēzes kūrijas organizēšana un pastorālās padomes veidošana)

27. Diecēzes kūrijā galvenie pienākumi veicami ģenerālvikāram. Taču tad, kad tas nepieciešams labākai diecēzes pārvaldei, bīskaps var iecelt vienu vai vairākus episkopālos vikārus, kuriem noteiktā diecēzes daļā vai īpašos jautājumos, vai arī attiecībā uz noteikta rita ticīgajiem ir tāda pati vara, kāda saskaņā ar vispārējo likumu ir ģenerālvikāram.

Bīskapa līdzstrādniekiem diecēzes vadībā piepulcējami arī prezbiteri, kuri ir viņa senāta vai padomes sastāvā, piemēram, katedrāles kapituls, konsultantu grupa vai citi padomdevēji atbilstoši konkrētā apvidus īpatnībām. Tur, kur tas nepieciešams, jāveic šo institūciju, it īpaši katedrāles kapitula, reorganizācija atbilstoši mūsdienu vajadzībām.

Priesteriem un lajiem, kas strādā diecēzes kūrijā, jāapzinās, ka viņi palīdz bīskapa pastorālajā kalpojumā.

Diecēzes kūrija jāorganizē tā, lai tā būtu bīskapam noderīgs rīks ne tikai diecēzes pārvaldē, bet arī apustuliskā darba veikšanā.

Katrā diecēzē ir ļoti ieteicams izveidot atsevišķu pastorālo padomi, kuru vadītu diecēzes bīskaps un kurā būtu iekļauti īpaši izvēlēti klēra locekļi, konsekrētās personas un laji. Šīs padomes uzdevums būtu izskatīt un apspriest jautājumus, kas attiecas uz pastorālo darbu, un rast praktiskus risinājumus.

3) Diecēzes klērs (diecēzes priesteri)

28. Visi prezbiteri – gan diecēzes, gan ordeņu – līdz ar bīskapu ir līdzdalīgi vienā vienīgajā Kristus priesterībā un īsteno to kopā ar Viņu, tāpēc priesteri ir iecelti par bīskapu kārtas līdzstrādniekiem. Dvēseļu aprūpē galvenā nozīme ir diecēzes priesteriem, jo viņi, būdami inkardinēti kādā vietējā Baznīcā vai tai piederīgi, sevi visu veltī kalpošanai, lai ganītu kādu noteiktu Kunga ganāmpulka daļu. Tāpēc priesteri veido vienu prezbitēriju un vienu saimi, kuras tēvs ir bīskaps. Lai varētu labāk un taisnīgāk sadalīt kalpojumus starp saviem priesteriem, bīskapam jābūt pietiekami brīvam, sadalot pienākumus un piešķirot draudzes, tāpēc tiek atceltas visas tiesības un privilēģijas, kas kādā veidā šo brīvību ierobežo.

Bīskapu un diecēzes priesteru attiecību pamatā jābūt pārdabiskās mīlestības saiknei, lai saskaņa starp to, ko vēlas priesteri, un to, ko vēlas bīskaps, darītu auglīgāku viņu pastorālo darbību. Tāpēc, lai arvien pilnveidotu dvēseļu aprūpi, bīskapam ir jāaicina savi priesteri uz pārrunām, cita starpā – kopīgām apspriedēm, kurās īpaši tiktu apskatīti pastorālie jautājumi, un ne tikai kādos īpašos gadījumos, bet, ja iespējams, arī regulāri.

Visiem diecēzes priesteriem jābūt savstarpēji vienotiem un jājūtas līdzatbildīgiem par diecēzes garīgo labumu. Turklāt tiem jāpatur prātā tas, ka materiālie labumi, kurus viņi iegūst, pildot pienākumus Baznīcā, ir saistīti ar viņu svēto kalpojumu, un atbilstoši savām iespējām un saskaņā ar bīskapa norādījumiem tiem diecēze nesavtīgi jāatbalsta arī tās materiālajās vajadzībās.

(Priesteri, kas kalpo ārpus draudzes)

29. Bīskapa tuvāko līdzstrādnieku vidū ir arī tie priesteri, kuriem viņš uztic veikt pastorālo kalpojumu vai apustulātu ārpus draudzes – vai nu noteiktā diecēzes teritorijā, vai attiecībā uz īpašām ticīgo grupām vai specifisku darbības veidu.

Lielu palīdzību šajā darbā sniedz tie priesteri, kuriem bīskaps uztic dažādus apustulāta pienākumus skolās, citās institūcijās un apvienībās. Arī tie priesteri, kas ir iesaistīti starpdiecēžu pasākumos, veic svarīgus apustulāta pienākumus un ir pelnījuši īpašu gādību, īpaši no tā bīskapa puses, kura diecēzē viņi dzīvo.

(Prāvesti)

30. Īpaši bīskapu līdzstrādnieki ir prāvesti, kuriem kā tiešajiem ganiem pakļautībā bīskapam ir uzticēta dvēseļu aprūpe noteiktā diecēzes daļā.

1) Veicot savu sūtību, prāvestiem kopā ar saviem palīgiem mācīšanas, svētdarīšanas un vadīšanas uzdevums jāveic tā, lai ticīgie un draudzes kopienas patiešām izjustu piederību gan diecēzei, gan arī visai Baznīcai. Tāpēc viņiem jāsadarbojas ar citiem prāvestiem, ar priesteriem, kas pilda pastorālo kalpojumu viņu teritorijā (piemēram, reģionu vikāriem vai dekāniem), un tiem, kuri veic darbu, kas pārsniedz draudžu robežas, lai pastorālais darbs diecēzē būs vienots un tādējādi sekmīgāks.

Pastorālajam darbam turklāt vienmēr jābūt misiju gara caurstrāvotam, lai tas atbilstošā veidā aptvertu visus, kas dzīvo draudzes teritorijā. Ja atsevišķas iedzīvotāju grupas prāvestiem nav pieejamas, tiem jāaicina palīgā citi cilvēki, arī laji, lai tie līdzdarbotos šajā apustulātā.

Lai šis pastorālais darbs būtu sekmīgāks, priesteriem, īpaši tiem, kas strādā vienā un tajā pašā draudzē, tiek ieteikta dzīves kopība. Tā veicina apustulisko darbu un ticīgajiem ir mīlestības un vienotības paraugs.

2) Pildot savu mācīšanas uzdevumu, prāvestiem jāsludina Dieva Vārds visiem ticīgajiem, lai, nostiprinājušies ticībā, cerībā un mīlestībā, viņi augtu Kristū un lai kristiešu kopiena sniegtu tādu mīlestības liecību, kādu to prasa Kungs.^[32] Tāpat prāvestu pienākums ir palīdzēt ticīgajiem pilnībā iepazīt pestīšanas noslēpumu, šim nolūkam izmantojot vecumam atbilstošu katehēzi. Katehizācijas veikšanā viņiem jāiesaista ne tikai konsekrētās personas, bet arī laji, dibinot arī brālības kristīgās doktrīnas izplatīšanai.

Veicot svētdarīšanas uzdevumu, prāvestiem jārūpējas par to, lai Euharistijas svinēšana būtu visas kristīgās kopienas dzīves centrs un virsotne. Tāpat viņiem jāgādā par to, lai ticīgie uzņemtu garīgo barību, dievbijīgi un bieži pieņemot sak­ramentus un aktīvi un ar izpratni piedaloties liturģijā. Turklāt prāvestiem jāpatur prātā tas, cik ļoti kristīgās dzīves izaugsmi veicina Gandarīšanas sakraments. Tāpēc viņiem vienmēr jābūt pieejamiem un gataviem uzklausīt ticīgo grēksūdzi, nepieciešamības gadījumā aicinot palīgā arī citus priesterus, kas labi pārvalda dažādas valodas.

Lai labi veiktu savu ganītāja pienākumu, prāvestiem vispirms jācenšas iepazīt savu ganāmpulku. Tā kā viņi kalpo visām avīm, tiem jācenšas veicināt kristīgās dzīves izaugsmi kā atsevišķos ticīgajos, tā arī ģimenēs, apvienībās, it īpaši tajās, kas veic apustulisko darbu, un visā draudzes kopienā. Tāpēc prāvestiem būtu jāapmeklē mājas un skolas, kā to nosaka viņu pastorālais uzdevums, īpaši jārūpējas par pusaudžiem un jauniešiem, ar tēvišķu mīlestību jāizturas pret nabadzīgajiem un slimajiem un īpaši jāgādā par strādājošajiem, kā arī jārūpējas par to, lai ticīgie atbalstītu apustulāta darbus.

3) Draudžu vikāriem, kas ir prāvesta līdzstrādnieki, ik dienas jāsniedz vērtīga un aktīva palīdzība pastorālajā darbā. Tāpēc attiecībām starp prāvestu un viņa vikāriem vienmēr jābūt brālīgām un viņu vidū jāvalda savstarpējai mīlestībai un cieņai. Svarīgi, lai viņi cits citu atbalstītu ar savu padomu, palīdzību un paraugu, tādējādi kopīgiem spēkiem un pilnīgā saskaņā kalpojot draudzei.

(Prāvestu iecelšana un maiņa)

31. Novērtējot priestera spējas vadīt kādu draudzi, bīskapam jāņem vērā ne tikai viņa zināšanas, bet arī dievbijība, apustuliskā dedzība, kā arī citas dotības un īpašības, kas nepieciešamas pienācīgai dvēseļu aprūpei.

Tā kā pastorālā kalpojuma vienīgais mērķis ir dvēseļu labums, tad, lai bīskaps varētu netraucēti un sekmīgi nodrošināt draudzes ar priesteriem, tiek atceltas jebkādas tiesības (neskarot ordeņa personu tiesības) ieteikt, norīkot amatā vai paredzēt kādam vietu. Ir jāatceļ arī konkursa kārtība – gan vispārējā, gan speciālā – tur, kur tāda vēl pastāv.

Dvēseļu labuma dēļ prāvestiem, kalpojot savā draudzē, nepieciešama stabilitāte. Tāpēc jāanulē prāvestu iedalījums tajos, kurus pārceļ, un tajos, kurus nepārceļ, un jāpārskata un jāvienkāršo veids, kā prāvesti tiek pārcelti vai atbrīvoti no amata, lai bīskaps, ievērojot dabisko taisnīgumu un taisnīgumu kanonisko likumu izpratnē, varētu sekmīgāk gādāt par dvēseļu labumu.

Prāvesti, kuri cienījama vecuma vai cita svarīga iemesla dēļ nespēj pienācīgi un auglīgi pildīt savus pienākumus, tiek ļoti lūgti vai nu pēc brīvas gribas, vai pēc bīskapa ierosinājuma atteikties no sava amata. Savukārt tos, kuri no sava amata atteikušies, bīskapam ir pienākums nodrošināt ar pienācīgiem iztikas līdzekļiem.

(Draudžu veidošana un izmaiņu ieviešana)

32. Visbeidzot, tieši jau minētajām rūpēm par dvēseļu pestīšanu jābūt vienīgajam pamatojumam, lai pieņemtu lēmumu vai apsvērtu iespēju veidot kādu draudzi vai to likvidēt vai lai izdarītu kādas citas analogas izmaiņas, kuras bīskaps ir tiesīgs veikt saskaņā ar savām pilnvarām.

4) Konsekrētās personas

(Konsekrētās personas un apustuliskais darbs)

33. Visām konsekrētajām personām, gan ordeņļaudīm, gan visu citu kopienu locekļiem, kuri, dodot svētsolījumus, apņēmušies pildīt evaņģēliskos padomus, ir pienākums atbilstoši savam īpašajam aicinājumam dedzīgi un neatlaidīgi darboties visas Kristus Mistiskās Miesas celšanā un izaugsmē, kā arī vietējo Baznīcu labā.

Viņu galvenais pienākums ir sekmēt šo mērķu sasniegšanu ar lūgšanu, gandarīšanas darbiem un savas dzīves paraugu, tāpēc svētais Koncils neatlaidīgi viņus aicina pastāvīgi sevī izkopt cieņu pret šiem garīgās prakses elementiem un dedzīgi tos praktizēt. Tomēr, ņemot vērā katras kopienas īpašās iezīmes, konsekrētajām personām ir arvien aktīvāk jāiesaistās arī ārējā apustulāta darbā.

(Konsekrētās personas kā bīskapa līdzstrādnieki apustuliskajā darbā)

34. Ordeņu priesteri – konsekrēti prezbitera kalpojuma veikšanai, lai būtu arī zinoši bīskapu kārtas līdzstrādnieki, – mūsdienās bīskapiem var sniegt vēl lielāku atbalstu saistībā ar pastāvīgi pieaugošajām dvēseļu vajadzībām. Un, tā kā bīskapu vadībā viņi piedalās dvēseļu aprūpē un apustuliskajā darbā, tad jāatzīst, ka viņi šā vārda patiesā nozīmē ir piederīgi diecēzes klēram.

Arī citas konsekrētās personas – gan vīrieši, gan sievietes – īpašā veidā ir piederīgas diecēzes saimei un Baznīcas hierarhijai sniedz vērtīgu palīdzību, un, palielinoties apustulāta vajadzībām, tām tas jādara arvien vairāk.

(Konsekrēto personu apustulāta principi diecēzēs)

35. Lai apustuliskais darbs katrā diecēzē vienmēr tiktu veikts saskaņoti un lai diecēzē tiktu saglabāta vienota kārtība, tiek noteikti šādi konsekrēto personu apustulāta pamatprincipi:

1) Visām konsekrētajām personām pret bīskapiem kā apustuļu pēctečiem vienmēr jāizturas ar cieņu un viņiem jāpaklausa. Ikreiz, kad konsekrētie ļaudis likumīgi tiek aicināti veikt apustulisko darbu, tiem savi uzdevumi jāizpilda kā labiem un apzinīgiem bīskapu līdzstrādniekiem.^[33] Turklāt konsekrētajām personām nekavējoties un uzticīgi jāatsaucas uz bīskapu aicinājumu uzņemties arvien nozīmīgākus pienākumus, kalpojot dvēseļu pestīšanas labā. Taču tas jādara atbilstoši katras kopienas būtībai un statūtiem, kas, ja nepieciešams, jāpielāgo šim mērķim saskaņā ar šo Koncila dekrētu.

Ņemot vērā neatliekamās dvēseļu vajadzības un to, ka trūkst diecēzes priesteru, bīskapi daudzveidīgajā pastorālajā darbā var aicināt aktīvi iesaistīties tās konsekrētās dzīves kopienas, kuras nav veltītas tikai kontemplatīvajai dzīvei, tomēr, respektējot katras kopienas īpašās iezīmes. Savukārt šo kopienu vadībai pēc iespējas jāatbalsta sadarbība, kas var izpausties arī kā draudzes pastorālā aprūpe, pat ja to veic tikai uz laiku.

2) Konsekrētajām personām, kas tiek sūtītas veikt ārējo apustulātu, jādzīvo savas kopienas garā, uzticīgi jāievēro regula un jāpaklausa savai priekšnie­cībai. Arī bīskapiem pienākas tām atgādināt par šiem pienākumiem.

3) Izņēmums, saskaņā ar kuru konsekrētās personas tiek pakļautas Svētajam krēslam vai citai Baznīcas autoritātei un tādējādi atbrīvotas no bīskapu jurisdikcijas, galvenokārt attiecas uz konsekrētās dzīves kopienu iekšējo kārtību un ir paredzēts, lai visi tās elementi būtu vienoti un saskaņoti un veicinātu konsekrētās dzīves attīstību un pilnveidošanos.^[34] Turklāt izņēmums Svētajam krēslam rada iespēju izmantot konsekrētās personas vispārējās Baznīcas labā^[35], bet citām kompetentajām autoritātēm – to Baznīcu labā, kas atrodas viņu jurisdikcijā.

Tomēr šis izņēmums konsekrētās personas neatbrīvo no pakļautības konkrētās diecēzes bīskapam saskaņā ar likuma normām, ciktāl to nosaka pastorālo uzdevumu izpilde un pienācīgi organizēta dvēseļu aprūpe.^[36]

4) Visas konsekrētās personas neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav atbrīvotas no pakļautības bīskapa jurisdikcijai, ir vietējo ordināriju pakļautībā tajā, kas attiecas uz publisko Dieva kultu (protams, respektējot ritu dažādību), tāpat arī attiecībā uz dvēseļu aprūpi, sludināšanu tautai, ticīgo, īpaši bērnu, reliģisko un morālo audzināšanu, katehēzi un liturģisko formāciju, garīdznieku statusa cieņu, kā arī dažādiem ar apustulātu saistītiem darbiem. Arī klosteru vadītās katoļu skolas ir pakļautas vietējiem ordinārijiem attiecībā uz to vispārējo kārtību un pārraudzību, tomēr neskarot konsekrēto personu tiesības tās vadīt. Tāpat konsekrētajām personām ir pienākums ievērot to, ko bīskapu sinodes vai konferences likumīgi uzliek kā vispārēju pienākumu.

5) Jāveicina saskaņota sadarbība starp dažādām konsekrētās dzīves kopienām, kā arī starp šīm kopienām un diecēzes klēru. Turklāt nepieciešams koordinēt dažādās apustuliskās aktivitātes un iniciatīvas, bet tas galvenokārt atkarīgs no sirds un prāta pārdabiskās ievirzes, kas sakņojas mīlestībā. Apustuliskā krēsla uzdevums ir rūpēties par šo koordināciju visā Baznīcā, bīskapiem – savās diecēzēs, bet patriarhālajām sinodēm un bīskapu konferencēm – savā teritorijā.

Attiecībā uz apustulisko darbu, ko veic konsekrētās personas, bīskapiem vai bīskapu konferencēm, no vienas puses, un konsekrētās dzīves kopienu vadītājiem vai augstāko vadītāju konferencēm, no otras, jārīkojas, iepriekš savstarpēji saskaņojot savus plānus.

6) Lai veicinātu saskanīgu un auglīgu sadarbību starp bīskapiem un konsekrētajām personām, bīskapiem un konsekrētās dzīves kopienu vadītājiem regulāri vai ikreiz, kad tas nepieciešams, jātiekas, lai kopīgi pārrunātu jautājumus, kas saistīti ar apustulātu konkrētajā teritorijā.

III NODAĻA

BĪSKAPU SADARBĪBA VAIRĀKU BAZNĪCU KOPĒJAM LABUMAM

I. Koncili, sinodes un bīskapu konferences

(Koncili un sinodes)

36. Jau kopš pirmajiem Baznīcas pastāvēšanas gadsimtiem bīskapi, kas vadīja vietējās Baznīcas, vienoti brāļu mīlestībā un dedzīgi vēloties īstenot apustuļiem uzticēto vispārējo sūtību, apvienoja savus spēkus un gribu, lai veicinātu kā kopējo, tā arī katras atsevišķās Baznīcas labumu. Šajā nolūkā tika sasaukti gan koncili, gan provinču sinodes, gan arī plenārsinodes, kurās bīskapi noteica visām Baznīcām vienotu regulējumu attiecībā uz ticības patiesību mācīšanu un Baznīcas kārtību.

Šis svētais ekumeniskais Koncils vēlas, lai cienījamās koncilu un sinožu institūcijas atdzimtu ar jaunu spēku un tādējādi varētu pienācīgāk un sekmīgāk rūpēties par ticības padziļināšanu un kārtības uzturēšanu dažādajās Baznīcās atbilstoši laikmeta prasībām.

(Bīskapu konferenču nozīme)

37. Mūsdienās bīskapiem bieži vien ir grūti pienācīgi un auglīgi izpildīt savu kalpojumu bez ciešas un harmoniskas sadarbības ar citiem bīskapiem. Tā kā bīskapu konferences, kas daudzās valstīs jau izveidotas, ir lieliski apliecinājušas savu apustulisko auglīgumu, Koncils uzskata, ka ir ļoti lietderīgi visā pasaulē vienas valsts vai reģiona bīskapiem apvienoties un periodiski tikties, lai dalītos zināšanās un pieredzē un savstarpēji apspriestos, tādējādi saliedējot savus spēkus visu Baznīcu labā. Tāpēc Koncils attiecībā uz bīskapu konferencēm nolemj turpmāk minēto.

(Bīskapu konferences jēdziens, struktūra, pilnvaras un sadarbība)

38. 1) Bīskapu konference ir apvienība, kurā attiecīgās valsts vai reģiona augstākie dvēseļu gani kopīgi veic savu pastorālo kalpojumu, lai labums, ko Baznīca piedāvā cilvēkiem, būtu arvien lielāks, jo īpaši, pateicoties dažādām mūsdienu apstākļiem piemērotām apustulāta formām un metodēm.

2) Bīskapu konferenču locekļi ir visi vietējie ordināriji neatkarīgi no rita (izņemot ģenerālvikārus), koadjutorbīskapi, palīgbīskapi un citi titulārbīskapi, kas veic kādu īpašu pienākumu, ko tiem uzticējis Svētais krēsls vai bīskapu konferences. Pārējie titulārbīskapi, kā arī pāvesta legāti, kas pilda īpašu misiju kādā apvidū, saskaņā ar likumu (de jure) nav bīskapu konferenču locekļi.

Vietējiem ordinārijiem un koadjutorbīskapiem ir lēmēja balsstiesības. Palīgbīskapiem un citiem bīskapiem, kuriem ir tiesības piedalīties konferencē, saskaņā ar konferences statūtiem ir vai nu lēmēja, vai padomdevēja balsstiesības.

3) Katrai bīskapu konferencei jāizstrādā savi statūti, kurus apstiprina Apustuliskais krēsls. Tajos jānosaka arī institūcijas, lai varētu sekmīgāk īstenot konferences mērķus, piemēram, pastāvīgā bīskapu padome, episkopālās komisijas, ģenerālsekretariāts.

4) Bīskapu konferences lēmumi, ja tie ir likumīgi pieņemti, balsojot vismaz divām trešdaļām lēmējtiesīgo personu, un tos ir atzinis Apustuliskais krēsls, ir juridiski saistoši, taču tikai tajos gadījumos, kad to paredz vai nu vispārējais likums, vai arī īpašs Apustuliskā krēsla rīkojums, kuru Apustuliskais krēsls izdevis vai nu pēc savas iniciatīvas, vai arī pēc bīskapu konferences lūguma.

5) Ja īpašu apstākļu dēļ tas nepieciešams, dažādu valstu bīskapi ar Apustuliskā krēsla piekrišanu var izveidot vienu konferenci.

Turklāt, lai sekmētu un nodrošinātu kopējo labumu, ir jāatbalsta saziņa starp dažādu valstu bīskapu konferencēm.

6) Austrumu Baznīcu vadītājiem, kuri pulcējas sinodēs, lai stiprinātu savas Baznīcas kārtību un sekmīgāk atbalstītu reliģiskās aktivitātes, tiek ieteikts tur, kur pastāv atšķirīgu ritu Baznīcas, ņemt vērā visas teritorijas kopējo labumu. Šajā nolūkā Baznīcu vadītājiem būtu jāapmainās viedokļiem dažādu ritu pārstāvju sanāksmēs atbilstoši kompetentās autoritātes izdotajām normām.

II. Baznīcas provinču iedalījums un Baznīcas reģionu veidošana

(Robežu noteikšanas principi)

39. Dvēseļu labuma dēļ nepieciešams pienācīgi noteikt ne tikai diecēžu, bet arī Baznīcas provinču robežas. Turklāt ir ieteicams veidot Baznīcas reģionus, lai konkrētajos sociālajos un vietējos apstākļos varētu labāk nodrošināt vajadzības, kas saistītas ar apustulisko darbu. Tas atvieglos un padarīs auglīgāku arī bīskapu savstarpējo sadarbību, bīskapu sadarbību ar metropolītiem un citiem tās pašas zemes bīskapiem, kā arī ar laicīgo varu.

(Noteikumi)

40. Lai sasniegtu šos mērķus, svētais Koncils nosaka turpmāk minēto.

1) Jāpārskata Baznīcas provinču robežas un, ieviešot jaunas un atbilstošas normas, jānosaka metropolītu tiesības un privilēģijas.

2) Kā vispārējs noteikums jānosaka tas, ka visas diecēzes un diecēzēm likumīgi pielīdzinātās teritorijas ietilpst kādā Baznīcas provincē. Tādējādi diecēzes, kuras pašlaik ir tieši pakļautas Apustuliskajam krēslam un nav saistītas ne ar vienu citu diecēzi, ir vai nu jāapvieno, izveidojot jaunu Baznīcas provinci, ja tas iespējams, vai arī jāpievieno provincei, kura atrodas vistuvāk vai kura ir šim nolūkam vispiemērotākā, un tām jānonāk arhibīskapa metropolīta pakļautībā atbilstoši vispārējā likuma normām.

3) Tur, kur tas šķiet lietderīgi, Baznīcas provinces jāapvieno, izveidojot Baznīcas reģionu, kura pārvaldes kārtība jānosaka juridiski.

(Bīskapu konferenču viedokļa nepieciešamība)

41. Kompetentajām bīskapu konferencēm pienākas izskatīt jautājumus, kas attiecas uz provinču robežām vai reģionu veidošanu, saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem par diecēžu robežu noteikšanu (23. un 24. p.) un ar saviem priekšlikumiem un vēlmēm iepazīstināt Apustulisko krēslu.

III. Bīskapi, kas veic pienākumus starpdiecēžu līmenī

(Starpdiecēžu institūcijas un bīskapu sadarbība)

42. Tā kā pastorālo uzdevumu veikšanai arvien vairāk nepieciešama vienota vadība un saskaņota rīcība, ieteicams visu vai vairāku kāda reģiona vai valsts diecēžu vajadzībām ieviest īpašus amatus, kuru pienākumus varētu veikt arī bīskapi.

Svētais Koncils vēlas lai starp prelātiem vai bīskapiem, kas pilda šos pienākumus, un diecēžu bīskapiem vai bīskapu konferencēm vienmēr valdītu brālīga vienotība un pastorālais darbs tiktu veikts sadarbības garā. Šīs sadarbības principi jānosaka ar likumu.

(Pastorālais darbs armijā)

43. Tā kā militāro personu garīgajai aprūpei, ņemot vērā viņu specifiskos dzīves apstākļus, nepieciešams veltīt īpašu uzmanību, tad atkarībā no iespējām ikvienā valstī jāizveido armijas vikariāts. Gan vikāram, gan arī kapelāniem dedzīgi sevi jāveltī šim grūtajam darbam, cieši sadarbojoties ar diecēzes bīskapiem.^[37]

Diecēzes bīskapiem jādeleģē armijas vikāram pietiekami daudz priesteru, kuri ir piemēroti šim grūtajam uzdevumam, un jāatbalsta iniciatīvas militārpersonu garīgās dzīves uzlabošanai.^[38]

VISPĀRĒJIE NORĀDĪJUMI

44. Svētais Koncils nolemj, ka, pārskatot Kanonisko tiesību kodeksu, attiecīgie likumi jāformulē atbilstoši šajā dekrētā noteiktajiem principiem, ņemot vērā arī komisiju un Koncila tēvu izteiktās piezīmes.

Turklāt svētais Koncils nolemj, ka jāizstrādā vispārējas vadlīnijas pastorālā darba veikšanai, kuras būtu paredzētas bīskapiem un draudžu prāvestiem un kurās būtu konkrēti norādījumi un metodes, lai viņi vieglāk un sekmīgāk varētu veikt savu pastorālo kalpojumu.

Jāizstrādā arī īpašas vadlīnijas attiecībā uz dažādu ticīgo grupu pastorālo aprūpi, ņemot vērā apstākļus konkrētajā valstī vai reģionā. Tāpat jāizstrādā arī kristīgās tautas katehēzes direktorijs, kurā tiktu apskatīti katehēzes pamatprincipi, norises kārtība, kā arī sniegti norādījumi attiecīgu grāmatu sagatavošanai. Šo dokumentu izstrādē jāievēro arī komisiju un Koncila tēvu izteiktās piezīmes.

Visu šajā dekrētā pasludināto kopumā un tā atsevišķajās detaļās ir apstiprinājuši svētā Koncila tēvi. Ar apustulisko varu, ko mums devis Kristus, mēs vienotībā ar cienījamajiem tēviem to visu Svētajā Garā apstiprinām, nolemjam un nosakām un uzdodam šos Koncila lēmumus izsludināt Dieva godam.

Romā, pie svētā Pētera, 1965. gada 28. oktobrī.

Es, PĀVILS, katoliskās Baznīcas bīskaps

(Koncila tēvu paraksti)